Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

—   Ko dara mana atvase un uzticamā? Vai mēģina juridiski pierādīt manu vājprātību un grasās ielaist nagus kapitalā? — viņš čerkst, pūlēdamies runāt klusu. Un tūliņ, atbildi nenogaidījis: — Kā mans inkognito? Vai nevienam nav radušās aizdomas?

—  Nevienam nav nekādu aizdomu, mister Rokfel- ler, — Lepsiuss atbild. — Visi domā, ka jūs pēc ārsta ieteikuma atrodaties ceļojumā ar jachtu, bet pie manis ārstējas, kā pārliecināts mans personāls, indiāņu virsaitis Bugass Trīsdesmit Pirmais. Tātad atļaujiet pārbaudīt, kādā stāvoklī atrodas jūsu mugurkauls …

Lielisks skats doktoram Lepsiusam! Šķiet, lai arī cik ilgi viņš aplūkotu tikko manāmo pauguriņu uz vidējā skriemeļa («vertebra* media», pēc viņa terminoloģijas), doktors nevarētu vien beigt šo nodarbību. Tas taču bija viņa mūža darbs, visus brieduma gadu vērojumus apstiprina šī dīvainā deformācijā, kas sastopama arvien biežāk un biežāk — un tikai noteiktas kategorijas cilvēkiem!

—   Vajag, jūsu augstība, vajag apmeklēt vingrošanas zāli. Bez trenēšanās jūs riskējat… hm, hrn … ieņemt pārvietojoties mazliet horizontālu stāvokli, kas nav visai ērti, kad mugurā eiropeisks uzvalks.

Večuks izgrūž svelpjošu skaņu — vingrošanas zāli viņš nevar ciest. Bet doktors nav pielūdzams. Palīgā tiek aicināts uzticamais Tobijs.

—   Palīdzēsi uzvilkt viņa augstībai sporta biksītes, — Lepsiuss stingri pavēl, — un izdarīsi kopā ar viņu vertikālo vingrojumu virkni. Tikai pielūko, ja tu pēc tam skriesi pāri ielai pie konditora un sāksi ar viņu visādas sarunas, es tevi pārdošu Kara ministrijai par lielgabalu gaļu. Ņem manu virsvalku, man jābrauc.

Nodevis kopējai vajadzīgos rīkojumus, Lepsiuss izgāja, iesēdās automašīnā, kas viņu jau gaidīja, un pavēlēja šoferim braukt pie doktora Bentrovato, kam piederēja paraugklinika un rentgena aparats.

Viņš to darīja ne visai labprāt. Viņš baidījās, ka viņa atklājumu nenozog turpat no degungala. Caur zobiem rūkdams, Lepsiuss uzkāpa augšā pa kāpnēm un nokļuva nagos divām jaunavām, kas stāvēja ar zīmuļiem un bloknotiem.

—   Četrdesmit, — noteica viena jaunava.

—   Šeit, — apstiprināja otra, piestumdama viņam klāt kasti, līdz malām piebāztu ar naudu.

—   Manas dārgās, — Lepsiuss maigi atbildēja, — es ņemu vairāk.

Un, atbīdījis viņas ar roku, devās tieši viesistabā pie sava kolēģa.

Bentrovato pašlaik pieņēma apmeklētājus. Uz viņu gaidīja ļoti daudz cilvēku, kavēdami laiku ar visdažādākajām nodarbībām, kas bija pacientu rīcībā labi iekārtotajās uzgaidāmajās telpās. Tur bija grāmatas visās valodās, domino, šachs, dāmām izšūšanas un adīšanas darbi, bērniem rotaļlietas, atspirdzinoši dzērieni.

Iegājis blakus zālē, bet no turienes rentgena kabinetā, Lepsiuss apstājās.

Kabinetā bija puskrēsla. Istabu nespodri apgaismoja sarkana spuldzīte. Aiz aizkara ekrana priekšā stāvēja cilvēks, uz kuru tika raidīti rentgena stari. Lepsiuss nevarēja saskatīt viņa iekšējos orgānus un redzēja vienīgi nelielas, iegarenas galvas ēnu un roku, kas bija nevērīgi uzlikta uz krēsla atzveltnes un rēgojās no aizkara malas.

Lepsiuss vienaldzīgi apsēdās atzveltnī, gaidīdams seansa beigas. Viņš izklaidīgi skatījās visapkārt, izjuzdams nepārvaramu žāvāšanās lēkmi. Pēkšņi, pavisam negaidot, viņa skatiens uzkavējās pie minētās rokas.

Kas tad tas… kur, — velns lai parauj! — kur doktors Lepsiuss bija redzējis šo roku, vāju, ļenganu, ar pietūkušām locītavām?

Bet, lai arī kā viņš lauzīja galvu, atbilde neradās. Pirksti joprojām bija bez dzīvības, pēc tam pēkšņi savilkās, it kā kaut ko sagrābtu, paslīdēja un nozuda.

Bentrovato izlaida savu pacientu pa kabineta sānu durtiņām.

—  Sveicināts, sveicināts, Lepsius! Ar ko varu pakalpot?

—  Sveicināts Bentrovato! Kas tas tāds pie jums bija?

—  Jūs gribat pārbaudīt, vai es ievēroju profesionālo klusuciešanu?

Lepsiuss ar nepatiku pašķielēja uz kolēģi.

—  Esmu atbraucis pie jums, godājamais draugs, ar lūgumu izdarīt rentgena pārbaudi kādam deģenerētam subjektam. Jo ātrāk, jo labāk.

—  Labi, pirmajā brīvajā brīdī. Pagaidiet, pierakstīsim: «Nākamā gada 28. augustā pīkst. 4Vs dienā.»

Bentrovato pierakstīja to savā bloknotā un norakstu smaidīdams pasniedza savam kolēģim.

Lepsiusa platā seja nepauda nekā, izņemot pateicību. Taču uz trepēm viņš sažņaudza dūres, tumši piesarka un ar niknumā saviebtu seju pieskrēja pie šveicara:

—   Kas te nupat pagāja garām, ko?

Šveicars flegmātiski paraustīja plecus:

—  Te daudzi gāja … Augļu pārdevējs Bērs… Profesors Hizertons … Stūrmanis Kovaļkovskis …

Lepsiuss iesēdās mašīnā, rūpīgi iemūžodams savā atmiņā trīs dzirdētos vārdus.

Septiņpadsmitā nodaļa Apspriede villā «Efemerida»

—  Misis Tindika, — apteksne Dženija uzrunāja kalsnēju personu ar brillēm uz acīm un sakniebtām lūpām, — misis Tindika, ko jūs dienām un naktīm lielāties ar Siamas dvīņiem, it kā pati būtu tos dzemdējusi?

Dženijas pārdrošība izraisīja hoteļa «Patriciana» virtuvē atzinīgu ķiķināšanu.