Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Iestājās klusums. Tingsmeistars parušināja kaminā ogles, pārsoļoja vairākas reizes pār istabu, tad apstājās un paskatījās uz nobālušo meiteni:

—   Paklausieties, miss Ortone. Jūs esat nokļuvusi pie cilvēkiem, kuru dzīves mērķis ir cīņa ne tikai pret Morlenderu, bet arī pret tiem, kas rīkojas ar šiem Morlen- deriem kā ar marionetēm. Bet, mana dārgā miss, mēs cīnāmies ne tāpēc, ka neieraugām atsevišķus cilvēkus, un mēs negribam personīgu izrēķināšanos. Mēs cīnāmies tāpēc, ka tūkstošiem mūsu brāļu un mēs paši ejam bojā, īstas dzīves neredzējuši. Mēs cīnāmies tāpēc, ka nabaga ļaužu bērni smok pagrabos bez saules un gaisa, tāpēc, ka mūsu jaunekļus kara laikā sūta iznīcināt tādus pašus nelaimīgos kā viņi, miera laikā dzen raktuvēs un fabrikās. Mēs necīnāmies tādēļ, lai atriebtos. Mēs gribam nodibināt zemes virsū taisnību un gaišu dzīvi ikvienam cilvēkam no pirmā līdz pēdējam. Vai jūs mani saprotat?

—   Tingsmeistar! — meitene iesaucās, pietrūkdamās kājās. — Es gribētu izjust to, ko jūs runājat. Bet pašlaik es to nevaru, nevaru! Man acu priekšā ir manas nabaga mātes tēls, kuru tik zemiski, tik neģēlīgi nogalināja. Man nav vairs dzīves, iekāms es nebūšu remdējusi šo šausmīgo naidu, kas pārņēmis mani kā nāvīga slimība. Un, ja jūs man neļausiet atriebt, vienalga — es rīkošos viena, es došos atpakaļ uz Ņujorku un turpināšu savu šausmīgo komēdiju …

Viņa metās uz durvju pusi, aizmirsusi, ka ir ģērbusies Lorija Lena darba drēbēs. Miks saņēma viņu ap pleciem un apsēdināja atkal atzveltnī.

—   Jūs paliksiet pie mums, kamēr atspirgsiet, — viņš vienkārši sacīja. — Viling, Ned!

Istabā ieskrēja abi draugi — tik ātri, ka nebija vajadzības vaicāt, vai viņi tālu bijuši un vai viņi dzirdējuši to, kas tika runāts istabā. Miks Tingsmeistars tikko taisījās dot viņiem rīkojumu, kad durvis atkal tika atrautas līdz galam vaļā, un šoreiz istabā ieskrēja Lorijs, viss notriepies ar darvu. Smagi elsodams, vēl skriedams viņš iesaucās:

—   Tingsmeistar! Te ir nazis, ar kuru viņu sadūra. Es biju pie aptiekara, viņš apgalvo, ka asmens notriepts ar briesmīgu Āfrikas indi. Bet jūs, miss Ortone, labāk nerūpējieties par Druku. Viņš ir aizbēdzis. Stāsta, ka viņš apzadzis Kraftu un aizbēdzis ar viņa naudu!

—   Tu runā klusāk, Lorij, — Tingsmeistars pārtrauca. — Noliec nazi uz galda un nebiedē nabaga miss. Es palūgšu, zēni, kādu no jums aprunāties ar manu saimnieci un sagādāt miss Ortonei sieviešu drēbes.

—   Starp citu, Mik, — Lorijs turpināja izklāstīt savus jaunumus, — liellaivā, ar ko ved pa Hudzonu malku, ir slepena istaba. Bet tās īpašnieks… tās īpašnieks … Velns lai parauj, neatceros, kas tur ar viņu bija … ceru, zēni, ka jums neiznāca ar viņu sastapties, kad nesāt uz turieni drēbes?

—   Ko tu, Lorij! — Vilings atbildēja. — Oto no maiznīcas brauca turp pie tevis un, lai ari ka izmeklējās, neatrada ne miņas no liellaivas. Tā ir izčibējusi, it kā mēs to būtu redzējuši tikai sapnī.

— Izčibējusi! — Lorijs atkārtoja, un viņam pār muguru pārskrēja iepriekšējie neizprotamo baiļu drebuļi.

Sešpadsmitā nodaļa Lepsiuss redz roku

—   Tobij! — doktors Lepsiuss iesaucās, ieiedams savā istabā pēc neskaitāmajām un nogurdinošajām vi- zitēm. — Kur viņš dauzās apkārt, miegainā zivs, ping- vins, gangrenas uzpampums! Tobij! Tobij!

Klusēdams no blakus telpas iznāca mulats uztūkušiem plakstiem un ar pilnīgi vienaldzīgu skatienu nostājās doktora priekšā.

—   Tobij, brīdini kopēju un gaidi mani. Mēs iesim pie viņa augstības Bugasa Trīsdesmit Pirmā. Bet, ja tu gulēsi ar vaļēju muti kā sprāgusi zivs, tad es ielikšu mutē pulveri un uzsperšu tevi gaisā!

Doktors Lepsiuss visu dienu bija sliktā garastāvoklī. Viņa saimniecības vadītāja miss Smoula bija pastāstījusi, ka izrakstījusi no Vācijas jaunu ausu aparatu un tagad, paldies dievam, dzirdēšot tāpat kā visi pārējie cilvēki. Miss Smoula lika doktoram Lepsiusam pat noskārst, ka tagad viņai netrūkšot precinieku.

Ja Četrdesmit mocekļu baznīcas zvanu tornim būtu t-ūkstoš zirgspēku motors, doktora nervu satricinājums laikam nebūtu tik šausmīgs, kā uzlūkojot šo saimnieci-,, bas vadītāju, kas bija sasirgusi ar runāšanas, klausīšanās un precēšanās kaiti. Un tas tieši tādā brīdī, kad doktora Lepsiusa atklājums pārvērtās no žilbinoša minējuma par briesmīgu patiesību, kad atliek tikai sakombinēt faktus un pavairot piemērus.

Viņš apsēdās pie rakstāmgalda un atvēra slepenu atvilktni. Tās dibenā atradās manuskripts. Lepsiuss uzlika brilles, izņēma manuskriptu un uzšķīra lappusi, kurā bija ielikta grāmatu zīme.

Tā bija pavisam dīvaina burtnīca. Pēc izskata tā ne ar ko neatšķīrās no parastām slimības vēsturēm, ko