Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

«Ko darīt?» Lorijs apsēdās un sāka pārdomāt. Ahā! Gudri cilvēki nekad neapmulst. Viņš novilka kreklu, iebāza kājas piedurknēs un cieši sasēja kreklu jostas vietā. Bikses bija gatavas. Tad viņš uzkāpa pa kāpnītēm augšā, paņēma pilnu sauju darvas, kas tecēja pa kāpnītēm, un nosmērējās ar to no galvas līdz kājām. Tagad viņš bija kārtīgs melnais cilvēks ar sainīti rokās. Viņam nebija grūti nokļūt līdz apakšzemes dzelzceļa stacijai, atrast sienu ar pazīstamajiem burtiem M , atbīdīt to un atkal caur dzelzs sienu nokļūt nevienam nezināmā kupejā, ko starp tualetes un apkures telpām bija ierīkojuši Čikagas vagonbūves rūpnīcas puiši, arī braukšanas biļete nebija jāpērk. Bruklinstritā viņš izkāpa, izgāja atkal cauri sienai, šķērsodams turniketus, un palika uz ielas domīgs stāvam.

Ko tagad darīt? Jāpaziņo Vilingam uz Midltaunu par liellaivu. Bet droši vien viņi būs jau kādu izsūtījuši. Lorijs cerēja, ka ne jau muļķi. Ieraudzīs, ka laivā ir svešs cilvēks, apgriezīsies un ies projām. Bet ja nu pēkšņi? … Atceroties cilvēka stāvu, kas zagšus kāpa uz laipām, viņam atkal uznāca drebuļi.

Mechaniski pacēlis acis, viņš ieraudzīja, ka atrodas pie lielas, vecas mājas Nr. 8. Tūlīt pat viņš atcerējās miss Ortones uzdevumu un, piegājis pie masivajām durvīm, sāka lasīt daudzās metala plāksnītes, kas bija piestiprinātas pie durvīm. Tur bija visdīvainākie vārdi. Tur dzīvoja vienīgi advokati. Tā bija advokatu kolonija. Lorijs ar lielām pūlēm atrada vienkāršu uzrakstu:

Roberts Druks advokats

un pēc mirkļa jau kāpa augšā pa garajām kroņa kāpnēm, kas oda pēc siera, kaķiem un atkritumu spaiņiem.

Durvis viņam atvēra tīra vecenīte ar platām acīm, kas šobrīd bija stipri saraudātas. Ne vārda neteikusi, viņa tūlīt paņēma no galda prāvu maizes riecienu un pasniedza to Lorijam, noturēdama viņu par ubagu.

— Es labprāt, kundze, to apēdīšu uz jūsu veselību, — Lorijs teica, — taču man vajadzīga nevis maize, bet pats misters Druks.

—   Boba nav, — drebošā balsi pateica misis Druka, un asaras viņai ritēja pa vaigiem.

—   Kā nav? Kad tad viņš būs?

—   Neko nezinu, — vecīte joprojām raudāja. — Ēdiet maizīti, un, ja vēlaties, es jums iedošu pudiņu, tikai jūs vairs neredzēsiet mana dēliņa, nē, neredzēsiet viņa! …

—   Bet kas tad ar viņu noticis? Nebaidieties, kundze, izstāstiet visu skaidri un gaiši. Esmu jūsu Boba labs draugs, kaut arī esmu aiz dažiem apstākļiem spiests staigāt šāda veidā.

—   Ak mans dievs, mister… nezinu, kā saukt, tas viss bija tik ļoti mīklaini. Taisni pulksten četros kā arvien pārnāca Bobs no darba, tik laipns un tik priecīgs. «Es,» saka, «māmiņ, gaidu kādu dāmu, līdzko atnāk, vediet to tieši pie manis,» — paēda un atlaidās savā istabā uz dīvana. Es virtuvē mazgāju traukus, pēkšņi ienāk četri tādi jocīgi, pogaini cilvēki un vaicā pēc Boba. Es prasu: «Vai jūs no tās dāmas?» Šie apgalvo, ka jā. Ievedu viņus pie Boba, bet pēc mirkļa iznāca visi kopā, arī Bobs līdzi un skriešus, skriešus vien pa trepēm lejā. Bobs pat neatsveicinājās no manis… Skatos pa logu: redzu, aizripo no mūsu mājas melns automobilis, un viņa nav. Gaidu stundu, gaidu divas — Boba nav. Bet te nesen, ak… mans mīļais dēliņš!… atnāca policija, aiz- zieģelēja Boba istabu un arī pie manis visu izkratīja — saka, it kā mans Bobs būtu apzadzis notāru Kraftu un aizbēdzis ar visu naudu. Bet tikai tas nevar būt, tas nevar būt!

Vecenīte atkal iešņukstējās.

Lorijs brīdi stāvēja pilnīgā neziņā, tad pieklājīgi palocījās un izgāja. Viņš nepazina ne Druku, ne notāru Kraftu. Ar rūgtumu viņš nodomāja: «Vai tiešām arī miss Ortone iejaukta šādā lietā!» Bet nebija viņš to paguvis izdomāt līdz galam, kad iesita sev pa pieri Ortone, Ortone … Tā sauca kluso mašīnrakstītāju pie viņiem Slepenajā rūpnīcā, kamēr viņš vēl nebija aizgājis no rūpnīcas un iestājies savienībā Mess-Mend! Bet viņa taču bija vecāka. Lorijs bija viņu pāris reizes garāmejot redzējis. Vai tiešām viņa būtu tā pati?

Piecpadsmitā nodaļa miss ortones atzīšanās

Pa to laiku Neds un Vilings ar redzamu patiku veda skaisto zēnu, kas nerunāja ne vārda, pa dažādām klusām sānieliņām, nokjūdami līdz loka līnijas stacijai. Vest viņu uz slepeno kupeju, kas atradās starp kurtuvi un tualeti, viņi neuzdrošinājās — tas nozīmētu izpaust savienības noslēpumus nepazīstamam cilvēkam. Tāpēc, parakņājušies pa kabatām un azotē, viņi salasīja visu naudu, kas bija klāt, un ar smagu sirdi iegādājās biļetes.

Bet, tikko izglābtā meitene saklausīja izsaucam Midltaunas vārdu, viņa nodrebēja un apstājās. Nozudušais bālums atkal parādījās viņas sejā, acīs pamirdzēja bailes.

—  Mans dievs, jūs esat mani nodevuši! —viņa iesaucās, aizskriedama no viņiem prom pirmajā šķērsielā, kas pagadījās. — Zemiski, nekaunīgi mani nodevuši!

Pavecākais Vilings apvainots apstājās. Neds, paskatījies uz viņu, darīja to pašu. Un varbūt tieši tas atstāja uz nelaimīgo lielāku iespaidu nekā, ja viņi būtu ko darījuši vai sacījuši. Arī viņa apstājās.