Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

—   Ļaujiet man iet… — viņas balss drebēja. — Ak dievs, bet kurp gan lai es tagad eju? Vai labāk nebija gulēt Hudzonas dibenā?

—   Miss, to jūs velti runājat. Nav ko apvainot godīgus strādnieku cilvēkus. Mēs visi dzīvojam un strādājam Midltaunā. Midltaunā dzīvo un strādā Mikaels Tingsmeistars. Uz turieni mēs gribējām aizvest arī jūs. Ja negribat — nevajag, tikai nav ko mūs apvainot!

Galvu nodūrusi, meitene klusiņām piegāja viņiem tuvāk:

—   Piedodiet man. Vediet un vadiet, kur esat nodomājuši! Tikai jānogaida vakars un jādara tas krēslā. Citādi … citādi mani tur var pazīt.

Vilings un Neds izmisuši saskatījās. Neds, izņēmis no kabatas biļetes, devās uz kasi un tās pārdeva, pēc tam viņi trijatā, gaidīdami satumstam, staigāja un staigāja pa kaut kādām klusām ieliņām, līdz beidzot kļuva tik tumšs, ka meitene bija ar mieru braukt uz Midltaunu.

Un le nu viņi visi trīs ir Midltaunā. Mezdami līkumu, viņi gar strādnieku pilsētiņas žogiem tuvojas Mika Tingsmeistara namiņam. Abus nospiež klusēšana, sevišķi runīgo Nedu. Visu šo garo ceļu viņš bija veltīgi mocījies atrast kaut jel kādu kārtīgu sarunu tematu, bet, izņemot anekdoti par to, ka Toma sieva bija aplējusi savu vīru ar saskalu ūdeni, itin nekas nenāca prātā. To stāstīt viņš tomēr neuzdrošinājās, apsvēris, ka miss Ortone bija varējusi pietiekamā mērā personīgi izbaudīt, ko nozīmē atrasties slapjā vietā.

«Tuk-tuk-tuk!» — Vilings pieklauvēja.

«Tuk-tuk-tuk!» — neatlaidīgi no savas puses papildināja Neds.

Namiņa durvis atvērās, uz sliekšņa parādījās milzīga auguma vīrs gaišiem matiem un pīpīti zobos. Bjutija pārstāja riet. Viņa apostīja Vilingu, tad pārējos un tūliņ pat pastiepa ikvienam atnācējam pinkainu ķepu.

Mika istabā bija silti un omulīgi. Vilings apsēdināja no aukstuma drebošo meiteni atzveltnes krēslā pie kārniņā un īsumā pastāstīja Tingsmeistaram par notikušo. Stāsta laikā Miks vairākas reizes vērīgi paskatījās uz savu dīvaino viešņu, bet, kad Vilings beidzot apklusa, piecēlās no savas vietas, izņēma no mutes pīpīti, piegāja pie miss Ortones un sniedza viņai savu plato plaukstu. Miks Tingsmeistars reti kādam sniedza roku. Miss Ortone ielika tajā savus ledaini aukstos pirkstiņus.

—   Ejiet aizsūtiet kādu, lai aiznes Lorijam drēbes, — Miks sacīja Vilingam un Nedam.

Kamēr tas viss norisinājās, techniķis Sorovs, nolīdis vistālākajā kaktā, arī ar lielu ziņkāri noraudzījās uz šo būtni, kas bija ģērbusies kā zēns, bet atsaucās, kad uzrunāja par «miss» Ortoni.

Vilings un Neds aizgāja. Tingsmeistars piestūma savu krēslu pie atzveltņa, piemeta kaminā ogles un sacīja savā maigajā balsī:

—   Pasaule nav liela, dārgā miss. Tā ir pat ļoti maza. Es jūs uzreiz pazinu, jo esmu jūs bieži redzējis ar nošu mapi ejam pa mūsu ielām uz savu skolu. Jūs taču esat misis Ortones meita; jūsu māte strādā Morlendera kantorī?

Meitene pagriezās ar seju pret atzveltņa muguru, atmetās uz tās un sāka izmisīgi raudāt.

Techniķis Sorovs pienāca uz pirkstgaliem no sava kakta pie Mika un čukstēja:

 — Strādāja, Mik, strādāja. Vai tiešām tu nezini? Kopš vairākām dienām viņa vairs nav starp dzīvajiem.

Ar strauju kustību miss Ortone atkal pagriezās pret viņiem. Asaras viņai bija nožuvušas no vaigiem. Jocīgi bija redzēt saltā naida izteiksmi, kas izķēmoja viņas ļoti jauno, skaisto seju.

—   Kas jūs esat? Kas jūs esat par cilvēkiem? — tāpat čukstus viņa jautāja.

—   Miss, jūs atrodaties pie godīgiem cilvēkiem. Es jūs negribu izprašņāt, bet, ja jums vajadzīga palīdzība, izstāstiet visu patiesību.

—   Es pastāstīšu visu patiesību, un jūs būsiet pirmie, kas to no manis dzirdēs. Bet ziniet, jūs par savu labsirdību bargi samaksāsiet. Es esmu nelaimīgs radījums, man ir briesmīgi ienaidnieki, un visniknākais ienaidnieks — tas esmu es pati.

—   Pietiek, bērns, — maigi ierunājās Tingsmeistars. — Klājiet vajā visu, kas uz sirds.

Miss Ortone kādus mirkļus lūkojās ugunī. Viņas skatiens kļuva skumjš un bikls. Tad viņa lēnām sāka runāt, nenovērsdama acu no uguns:

—   Mani sauc par Vivianu Ortoni. Esmu kapteiņa Ortona meita. Viņš nomira pirms desmit gadiem, atstādams mani un manu māti bez jebkādiem līdzekļiem. Es mācījos un biju vēl pusaudze. Mana māte, lai sagādātu man iespēju pabeigt skolu, iestājās par mašīnrakstītāju Morlendera kantorī… Tai laikā mana māte bija sava skaistuma pilnā plaukumā. Es pabeidzu skolu un tad uzzināju, ka māte iemīlējusies Morlenderā.

—   Vecajā vai jaunajā? — Tingsmeistars pārtrauca.

—   Jeremijā Morlenderā. Jūs viņu pazīstat. Viņš likās godīgs cilvēks. Mēs dzīvojām ļoti vienkārši mazā mājiņā, ar vienu apteksni. Māte bija ļoti laimīga, viņa gaidīja bērnu. Viņiem vajadzēja pirms mēneša salaulāties, un, atceros, viņš šausmīgi kautrējās stāstīt par to savam dēlam… Bet mēs abas tā ticējām! Māte gatavojās kāzām. Es viņai palīdzēju. Pēkšņi Morlenderu komandēja uz Krieviju. Pirms aizbraukšanas viņš bija ieskrējis pie mums to pateikt un apsolīja: tiklīdz pārbraukšot, tūliņ atnākšot pie mums. Apmēram vienu mēnesi nebija nekādu ziņu. Pēc tam pienāca no viņa vēstule un paciņa …