Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Cilvēku pūļi aizsprostoja visus trotuārus. Septiņu mocekļu baznīcas vecākais atļāva tiem, kas vēlējās, par nelielu labdarības ziedojumu draudzei apsēsties uz baznīcas balustradēm. Logi un jumti bija pilni ar ziņkārīgajiem. Iestādes bija spiestas pārtraukt darbu.

—   Es jums pateikšu, kas 'tas ir, — sacīja klerks trim jaunkundzēm. — Tā ir biržas ažiotaža, goda vārds.

—  Kur jūs to grābāt? — sašuta kaimiņš. — Nekas tamlīdzīgs! Pajautājiet maizniekam. Viņš apgalvo, ka tā esot apdrošināšanas biedrības «Salamandra» rekl'ama.

—   Nav tiesa! Nav tiesa! — kliedza puišeļi. — Tas ir rotaļu dirižablis!

Bet ritenis tikai ripoja un ripoja. No Mollijas purna krita putas, dzeltenās acis zvēroja pilnīgā bezprātā, mugura bija sacelta kūkumā. Šaudīdamās šurp un turp un visur uzdurdamās uz gavilējošo puiku barjerām, Mollija iedrāzās vienīgajā tukšajā šķērsielā, kas veda uz skvēru, un kā vilciņš uzlidoja kokā — tieši tai vietā, kur divu zaru starpā melnoja vārnas ligzda.

—   Karr! — ieķērcās vārna, izplētusies pār olām.

Bet Mollijai nebija kur atkāpties. Sprauslodama un

drebēdama, matu cirtās, neaizmirstulēs, papīros un mēslos sapinusies, viņa devās virsū vārnai ar griezīgu kaujas saucienu. Vārna savukārt saboza spalvas, saplivināja spārnus, atvēra knābi un metās tieši virsū Mollijai.

Kamēr augstu kokā notika šī asiņainā divkauja, lejā, skvērā, risinājās citi notikumi.

Salamandrai pakaļdzenoties, izveidojās divas partijas: viena drāzās uz skvēru no baznīcas puses, un tās priekšgalā bija maiznieks, baznīcas sargs un deputāts Piruets, kas te bija gadījies nejauši kopā ar savu sekretāru, portfeli un buldogu. Otra, kas joņoja šurp no pretējās puses un kurā bija avīžu pārdevēji, zābaku spodrinātāji un puikas, pirmajā vietā izvirzīja resnu, sarkanu cilvēku blūzē un salmeni galvā.

Steigā abas partijas uzskrēja viena otrai virsū, sajuka vienā barā, un baznīcas sargs kopā ar deputātu Piruetu dabūja no sarkanā cilvēka milzīgu punu pierē.

—   Ser! — nepatikā iesaucās deputāts. — Es esmu neaizskarams! Kā jūs uzdrošināties!

—   Nospļauties man par to! Nelieniet tur, kur nevajag! — uzbļāva sarkanais cilvēks.

—   Tā viņam vajadzēja! Gāz pa purnu! — viņu no abām pusēm atbalstīja iekarsušie jenkiji. — Iemizo pa krietnam!

—   Polismen! — deputāts kliedza. — Tracis! Propaganda! Te apvaino parlamentu un baznīcu!

—   Tā ir, — sadrūmis viņa pusē nostājās maiznieks.

—   Puiši, tie ir boļševiki! Bet ir gan viltīgi, suņi tādi! Izlaiduši salamandru, lai aģitētu par tirdzniecības līgumu! Bet mūsu labībai tad ir beigas, lai mani kaut pērkons nosper.

—   Tiesa, tiesa! — viņam piebalsoja baznīcas sargs, likdams klāt punam vara naudas gabalu. — Balsojiet pret, kamēr šī pati salamaivira nav sapuvusi!

—   Eku liela bēda! — bļāva sarkanais cilvēks.

—  Tirdzniecības līgums! Kas tur slikts — patirgoties ar Padomju Krieviju! Es pats esmu tirgotājs. Lai iznāk tas, kas ir pret tirdzniecības līgumu! Viens, divi!…

Deputāts Piruets paskatījās uz visām pusēm. Viņa partija sekoja viņam drudžainiem skatieniem. Viņš saprata, ka var zaudēt popularitāti, atgrūda nost buldogu un sekretāru, nosvieda portfeli, novilka svārkus, atlocīja piedurknes un, iekliedzies «Nost ar līgumu!» — metās tuvcīņā.

Pēc stundas policijas vienība izšķīra cīnītājus «par» un «pret» līgumu, bet ātrās palīdzības mašīna tika piekrauta ar džentlmeņiem, kas bija dabūjuši principiālās brūces. Resnītis bija uzvarējis, bet deputāts pazaudējis buldogu, portfeli un popularitāti.

Ne mazāk traģiski beidzās nelaimīgās Mollijas divkauja ar vārnu. Paķērkusi brīdi pie izpostītā perēkļa un saplēstajām olām, praktiskā vārna sakampa aploksni ar Druka vēstuli un līdzīgi austrumu iedzīvotājiem, kas nēsā māju līdz uz muguras, devās ar šo vērtīgo priekšmetu tālā emigrācijā.

Kas attiecas uz Molliju, tad viņa gulēja zemē ar izknābtām acīm un pārlauztu mugurkaulu. Miers viņas pīšļiem! Viņa bija ziedojusi savu dzīvību, lai virzītu tālāk mūsu romānu.

Četrdesmitā nodala LEPSIUSS sastopas ar augļu pārdevēju bēru

Tobijs tikko bija nospodrinājis vienu zābaku un taisījās mazdrusciņ nosnausties pirms ķerties pie otra, kad pēkšņi pie virtuves durvīm kāds klusi pieklauvēja. Viņš apbruņojās ar slotu, lai aizdzītu ubadzi, un pavēra durvis tieši tik daudz, lai pabāztu ārā savu ieroci, taču tai pašā mirklī slota izkrita viņam no rokām, bet mute palika vaļā kā putna knābis. Aiz durvīm stāvēja nevis ubadze, bet kaut kas cits.

Pirmajā brīdī šis kaut kas cits šausmīgi atgādināja miss Smoulu. Tās bija miss Smoulas acis, miss Smoulas deguns, miss Smoulas mute un miss Smoulas mež- ģiņu mantija. No augšgala šis kaut kas cits izskatījās pēc apaļas aptiekas pudeles, kas pielieta ar aveņu sulu. Un arī šis kaut kas cits izturējās ne tā kā miss Smoula: tas nebārās, nespļaudījās, neiespieda rokas sānos, nepa- grūda ne ar ceļgalu, ne ar vēderu, bet maigā balsī teica:

—   Ielaid mani, mīļais Tobij!