Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Mulats kāpās atpakaļ, nobijies līdz nāvei. Šis kaut kas ienāca iekšā, noņēma mantiju, pakāra to uz pakaramā un ierunājās vēl aizkustinošākā balsī:

—   Atnes, Tobij, manu draudziņ, no krāsns pelnus!

Tobijs, aiz bailēm drebēdams, atnesa pilnu liekšķeri

pelnu.

—  Un tagad, mazais, pacel to uz augšu un uzkaisi pelnus man uz galvas!

Bet te liekšķere izkrita Tobijam no drebošajām rokām, un viņš, krampjaini iešņukstēdamies, uzskrēja

augšā pa trepēm, ielīda pieliekamajā, notupās un iebāza galvu starp ceļgaliem.

Bet miss Smoulas gars neizrādīja ne sašutumu, ne nepatiku. Tas pacietīgi noliecās pie krāsns, pagrāba sauju pelnu un paberzēja ar tiem sev galvu — ne jau nu pārāk, bet tieši tik daudz, lai parādītu šīs operācijās simbolisko raksturu.

Tad miss Smoula lēnprātīgi iegāja doktora kabinetā, lēnprātīgi apstājās uz sliekšņa un salika rokas uz vēdera.

Lepsiuss pacēla acis no medicinas grāmatas par mugurkaula skriemeļiem un bargi sarauca pieri:

—   Miss Smoula, ko tas nozīmē? Ja nealojos, es redzu jūs bez parūkas un jūsu galva ir notriepta ar kvēpiem. Kāda velna pēc šī demonstrācijā?

—   Ne jau demonstrācijā, ser, ne! Nedomājiet jel tā manas nemirstīgās dvēseles labad! Grēku nožēlošana, ser, grēku nožēlošana, visdziļākā, cēlsirdīgākā, fata- lākā!

—   Nemelsiet niekus. Kas par .lietu?

—   Ser, es nožēloju, ka nepiešķīru nozīmi jūsu tēvišķajiem padomiem. Es biju tik neprātīga, ka smējos par tiem. Liktenis mani bargi sodījis, ser! Jums bija taisnība, trīskārt taisnība. Mana nevainība ir apsmieta, manas jūtas sabradātas, ideāli sagrauti. Ziedošajā ielejā, ser, kūp drupas!

—   Kas tās par runām! — Lepsiuss pārskaitās un trakās dusmās nosvieda grāmatu uz grīdas. — Ja jūs esat nodomājusi mani ar šo Natanielu Epidermu šantažēt …

—   Nataniela Epiderma, ser, vairs nav! — strupi atbildēja miss Smoula. — Aizmirstiet viņu. No šā brīža, ser, es nodošos jūsu saimniecībai ar miesu un dvēseli.

Nav zināms, kāda aizkustinoša scēna vēl bija miss Smoulai padomā, bet doktoram Lepsiusam par laimi atskanēja spalgs zvans, un istabā iešāvās Tobijs, vēl arvien bāls no šausmām.

—   Ar jums grib runāt kāds sarkans džentlmenis, ser, — viņš aši pateica, ievilkdams gaisu, — un viņam pil vienā pilēšanā.

Doktors Lepsiuss klusēdams paskatījās uz savu sairn- niecības vadītāju un kalpotāju, izdarīja par viņiem klusībā ne visai apmierinošu kopsavilkumu un devās uz savu kabinetu.

Mulatam bija taisnība. Doktora pieņemamajā istabā stāvēja resns, sarkans cilvēks blūzē un viņam no sejas pilēja asinis.

—   Priecājos iepazīties, — viņš teica, enerģiski pa- spiezdams doktoram roku. — Augļu tirgotājs Bērs no Linkolnplases … Neliela purnu dauzīšana uz politiskas platformas pamata … Es braucu garām un pēkšņi ieraudzīju jūsu plāksnīti. Un te nu es esmu jūsu priekšā ar pilnīgu slimības bildi uz sejas, ja tā var izteikties!

Pēc mirkļa viņš jau sēdēja krēslā, doktora veiklo roku apmazgāts un pārsiets. Doktors uzmanīgi appētīja viņu no visām pusēm, apskatīja viņa milzīgos pirkstus ar cietajiem nagiem, lielās, stiprās ribas un uzdeva resnajam negaidītu jautājumu.

—   Jūs izdarījāt pie Bentrovato rentgena uzņēmumu, mister Bēr?

—   Pareizi! Kā jūs to zināt?

—   Kā tad nu es to nezināšu! Tas notika tajā dienā, kad ar jums kopā izdarīja uzņēmumu … nu, kā viņu sauca? Ak, velns parāvis, neliela auguma cilvēks, izskatās pēc dzērāja ar podagriķa rokām … Ak kā viņu!

—   Profesors Hizertons! — augļu tirgotājs pārtrauca viņu apmierinātā balsī. — Kā nu ne, kā nu ne! Svarīgs putns. Viņa dēļ mani pat negribēja laist pieņemamajā istabā, it kā augļu tirgotāju Bēru no Linkolnplases varētu nelaist! Es, protams, iegāju, un tas šim cilvēkam nebija visai pa prātam. Nu un, jāatzīstas, viņš prātīgi darīja, ka slēpās no kaimiņiem. Būtu es viņa vietā, es sameklētu sev alu un tupētu tur kā kurmis augām dienām un naktīm.

—   Cik jūs- dīvaini runājat par profesoru Hizer- tonu! — iebilda Lepsiuss. Viņš pēc izskata bija mierīgs, bet trīs pakāpieni, kas veda uz viņa degunu, drebēja kā pēdu dzinējam sunim. — Kāpēc gan viņam būtu vajadzīgs slēpties?

—   Nu, par to lai pastāsta, kas grib. Es turu mēli aiz zobiem. Pavaicājiet Linkolnplasē par augļu tirgotāju Bēru, un jums katrs pateiks, ka viņš prot glabāt noslēpumus. Nav no tādiem, kas tūlīt skries pļāpāt pa visu pasauli!

—   Teicama īpašība, — Lepsiuss skarbi piebilda, salikdams stikla traukā ar spirtu savus ķirurga instrumentus, — vērtīga īpašība ikvienā profesijā… Jūs, mister Bēr, šķiet, tirgojaties ar augļiem?

—   «Šķiet»! — resnais iesaucās. — Jūs labāk būtu teicis par Šekspiru, ka viņš, šķiet, rakstījis dramas! Visa Ņujorka pazīst Bēra augļus! Visa 5. avēnija ēd Bēra augļus. Manā vārdā nosaukta vislielāko bumbieru šķirne, bet jūs sakāt «šķiet» … Ja jums kādreiz kas ir kusis mutē, tad tie ir mani bumbieri, ser.

—   Nestrīdos, nestrīdos, mister Bēr, es esmu zinātnes cilvēks un turos tālāk no katras modes. Bet atzīstieties nu, ka jūs tornēr pārspīlējat savas preces kva- litati.

Šie vislaipnākajā balsī pateiktie vardi ne pa jokam saniknoja resno

Viņš sažņaudza dūres un piecēlās: