Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

—   Ziniet ko, ser, brauksim pie manis! Es jūs piespiedīšu ņemt savus vārdus atpakaļ. Jūs nogaršosiet pēc kārtas visas manas šķirnes, vai arī…

—   Vai arī?

—   Es jūs piespiedīšu tos apēst.

Ar šiem vārdiem Bērs iespieda rokas sānos un pieņēma visizaicinošāko pozu.

Doktors Lepsiuss miermīlīgi uzsita viņam uz pleca:

—   Es neatsakos, labais mister Bēr! Bet lai cienāšana nebūtu, tā sakot, vienpusīga, atļaujiet man paķert līdz automašīnā pītu kurvīti…

Viņš pamirkšķināja augļu tirgotājam ar aci, un augļu tirgotājs pamirkšķināja viņam pretī.

Tika pasaukts Tobijs, un tam arī pamirkšķināts ar aci, bet Tobijs savukārt pamirkšķināja šoferim, ielikdams automašīnā kurvi ar pudelēm. Šoferis pamirkšķināja pats sev, satverdams stūri, un doktors Lepsiuss joņoja ar augļu tirgotāju Bēru uz Linkolnplasi, uz Bēra lielisko augļu oranžēriju.

Te bija viss, kas tikai aug zemes virsū, sākot ar Islandes sūnu un beidzot ar kokosriekstiem. Bērs pavēlēja atnest doktoram uz kristālā šķīvīšiem visus savas augļu valstības paraugus, bet doktors savukārt lika atkorķēt līdzatvestās pudeles.

Pēc pāris stundām doktors Lepsiuss un Bērs jau bija uz tu.

—   Es tevi apprecinātu, — Bērs teica, apņēmis Lepsiusu ap vidu un skūpstīdams viņa metala pogas. — Tu esi labs cilvēks, es tevi apprecināšu ar granatbumbieri.

—   Nav vajadzīgs, — Lepsiuss atbildēja, asaras slaucīdams. — Tu mīli profesoru Hizertonu. Precini labāk Hizertonu!

—   Kas tev to teica? Hizertons lai iet pie velna! Nesabojā garastāvokli, dzer! Es apprecināšu tevi ar ana nasa ķirbi!

Draugi atkal apkampās un saskūpstījās. Bet Lepsiuss nevarēja noslēpt asaras, kas straumēm ritēja pa viņa vaigiem. Velti jaunais draugs pats savām rokām slaucīja viņam tās ar zīdpapīru, velti mēģināja pierunāt neraudāt — doktors Lepsiuss nebija nomierināms. Redzot tādu izmisumu, augļu tirgotājs Bērs trakās dusmās norāva sev marles apsēju un zvērēja izdarīt pašnāvību.

—   E-es neraudāšu! — doktors šļupstēja, asaras valdīdams. — Neraudāšu! Dārgais, vecais draugs, apkamp mani. Saki, ka tu atkal apsiesi pārsēju. Saki, ka nolādētais Hizertons … aizies uz alu!

—   īstā vieta! — drūmi norūca augļu tirgotājs, spiezdams sev klāt Lepsiusu. — Nu saki pats, kur lai paliek cilvēks, kurrr …

Viņš nožegojās, nolika galvu uz galda malas un aizvēra acis.

—   Bēriņ! — Lepsiuss viņu raustīja. — Turpini, es tevi lūdzu! Kurš — ko?

—   Kurr … Kurram … rumpis … — nomurmināja augļu tirgotājs un šoreiz sāka tā šņākt kā tvaika katls

Doktoram pārgāja reibums — tikpat kā nebūtu nemaz dzēris. Trakās dusmās viņš pagrūda resni, sasita tukšo pudeli un, dūres vīstīdams, izskrēja ārā no oranžērijas.

—   Nu, pagaidi tik, pagaidi tik, pagaidi! — viņš nikni murmināja. — Es uzzināšu, kāpēc tev vajadzēja pārģērbties! Kāpēc tu vilkies pie manis, rūpēdamies par saspiestā jūrnieka likteni! Kāpēc tu izdarīji rentgena uzņēmumu! Kāpēc tu esi iedzinis bailes šim mūlāpam! Kāpēc tu saucies par profesoru Hizertonu! Un kāpēc tev rokām šīs locītavas, locītavas, locītaviņas, velns lai mani parauj, ja tās neatbilst maniem novērotajiem simptomiem!

Četrdesmit pirmā nodaļa tirdzniecības līgums

—   Vai jūs esat dzirdējis, kas notiek biržā?

—   Nē, bet kas tad?

—   Skrieniet pērciet červoncus! Džeks Kreslings aizstāv līgumu ar Krieviju!

—   Kreslings? Jūs esat jucis! Tas nevar būt!

Bet labais paziņa pameta ar roku un aizjoza sacelt paniku visos Brodveja ielu krustojumos.

Ar ādu apsistajā biržas istabā, kur tika ielaisti tikai Amerikas naudas karaļi, sēdēja Džeks Kreslings, pievērsis pelēko acu skatienu sava cigara galiņam, un teica Kongresa sekretaram:

—  Jūs izsūtiet par to telegramas pa visām līnijām. Horvardas universitātei vajag izstrādāt rezoluciju. Nekaitīgo zinātņu izplatīšanas biedrībai — tāpat. Nēģeru vārdā nepieciešams organizēt demonstrāciju. Pie dažām mājām, teiksim, pie katras desmitās, izkariet sēru karogus.

—   Atļaujiet, ser, — godbijīgi pārtrauca sekretārs, — es labi nesapratu: vai jūs runājat par prieka vai sēru demonstrāciju?

Kreslings sarauca uzacis un nicīgi uz viņu paskatījās:

—   Es parakstīju biržā tirdzniecības līgumu ar Padomju Krieviju. Amerikai jātērpjas sērās.

—   Ahā … — dziļdomīgi noteica sekretārs, nosarkdams kā vēzis.

Sirds dziļumos viņš nekā nesaprata.

—   Bet daļa inteliģences — ievērojiet: daļa — izrāda savu apmierinātību. Tā sāks vākt līdzekļus, lai pasniegtu vērtīgu dāvanu Padomju republikas vadītājiem. Jūs pirmais parakstāties par tūkstoš dolāriem …

Kongresa sekretārs sagrozījās krēslā.

—  Nieki! — Kreslings stingri noteica, izņemdams no kabatas čeku grāmatiņu un uzsviezdams to uz galda. — Ievelciet te nepieciešamos ciparus, esmu parakstījis ikvienu čeku. Dāvana jau ir sagatavota. Tas ir pulkstenis sarkankoka futrālī — darba un ekonomijas simbols. Papūlieties uzrakstīt sirsnīgu vēstuli, ielieciet citātus no mūsu Emersona un boļševiku profesora Ko- gana. Dāvana jānosūta to vārdā, kas simpatizē šim lūgumam, un jāpasniedz ar tā kompartijas biedra starpniecību, kurš nosūtīts uz Krieviju… Pietiek, esmu noguris.