Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Tukšpaura tvēriens ap manu kaklu atslāba. Pirmoreiz pēdējo minūšu laikā ievilku elpu klusi un mierīgi. Un tad čuksts, ko biju sadzirdējis dziļi sevī, cēlās augšup no vēdera, ieplūda rīklē un izskanēja pār lūpām. Šī skaņa neizklausījās pēc valodas, lai gan tā jēgu es nešaubīgi zināju.

Nost.

No manis.

Tukšpauris atrāva savas mēles. Tās visas nozuda milzīgajā mutē, un žokļi aizvērās. Galva viegli pieliecās gluži kā padevīgā žestā.

Un tad tas apsēdās.

Emma un Edisons, sēžot uz grīdas, pavērās uz mani, pārsteigti par pēkšņi iestājušos mieru. - Kas nupat notika? - suns pajautāja.

- Vairs ne no kā nav jābaidās, - es atbildēju.

- Vai tas ir prom?

- Nē, bet tas vairs nedarīs mums pāri.

Edisons nevaicāja, kāpēc es to zinu, tikai, mana balss toņa pārliecināts, saprotoši pamāja ar galvu.

Es atvēru būdiņas durvis un palīdzēju Emmai pieslieties stāvus. - Vai tu varēsi paiet? - es vaicāju. Viņa apķēra mani ap vidukli un atbalstījās, tad mēs kopīgi spērām pirmo soli. - Es tevi nepametīšu, - es piebildu, - patīk tev tas vai ne.

Emma iečukstēja man ausī: - Es tevi mīlu, Džeikob.

- Es tevi arī mīlu, - es tāpat čukstus atbildēju.

Tad pieliecos, lai paceltu klausuli. - Tēti?

- Kas tas bija par troksni? Kas tur ir kopā ar tevi?

- Tas esmu es. Viss kārtībā.

- Nē, nav vis kārtībā. Paliec, kur esi!

-Tēt, man jāiet. Lūdzu, piedod!

- Pagaidi, nenoliec klausuli! - viņš iesaucās. - Tu esi apjucis, Džeik.

- Nē, es esmu tāds pats kā vectēvs. Man piemīt tas pats, kas viņam.

Otrā galā iestājās pauze. Tad tēta balss: - Lūdzu, nāc mājās!

Es ievilku elpu. Man bija pārlieku daudz sakāmā un nemaz nebija laika, lai to pateiktu. Būs vien jāpietiek ar šo:

- Ceru, ka reiz pienāks diena, kad varēšu atgriezties mājās. Bet vispirms man šis tas jāizdara. Es tikai gribu, lai tu zinātu, ka es mīlu tevi un mammu un ka es nedarīšu neko tādu, kas jūs sāpinātu.

- Arī mēs tevi mīlam, Džeik. Un, ja ir runa par narkotikām vai ko tamlīdzīgu, mums vienalga. Mēs tevi atkal savedīsim kārtībā. Kā jau teicu, tu esi apjucis.

- Nē, tēt, es esmu īpatnis.

Tad es noliku klausuli un, ierunājies valodā, par kuru nezināju, ka to protu, pavēlēju tukšpaurim piecelties kājās.

Tas arī piecēlās - paklausīgs kā ēna.

Par fotogrāfijām

Tāpat kā pirmajā grāmatā Mis Peregrines nams brīnumbērniem, visas tās turpinājumā - Pilsēta bez dvēseles - iekļautās ilustrācijas ir autentiskas, senas atrastas fotogrāfijas, kas lielākoties nav mainītas, izņemot dažas, kuras bija nepieciešams digitāli apstrādāt. Tās tika rūpīgi vāktas vairāku gadu garumā: atrastas krāmu tirdziņos, vecu papīru izstādēs un visbiežāk -foto kolekcionāru arhīvos, kuri ir daudz prasmīgāki par mani. Šīs dāmas un kungi bija tik laipni, ka šķīrās no dažiem saviem brīnumainākajiem dārgumiem, tā palīdzot tapt šai grāmatai.

īpašnieki laipni aizdeva man šādas fotogrāfijas:

Pateicības

Grāmatas Mis Peregrines nams brīnumbērniem noslēgumā es izteicu pateicību savam redaktoram Džeisonam Rekulakam par viņa bezgalīgo pacietību. Nu ir iznākusi jau otra grāmata, kuras sarakstīšana aizņēma divtik laika, un man laikam jāpateicas Džeisonam par patiesi leģendāro, vēl vairāk - svēto pacietību. Viņam nudien piemīt Jehovas pacietība! Ceru, ka bija vērts gaidīt, un būšu mūžīgi pateicīgs viņam par palīdzību īstā ceļa atrašanā.

Paldies Quirk Books komandai - Bretam, Deividam, Nikolai, Monekai, Ketrlnai, Dūgijam, Ērikam, Džonam, Mērijai Elenai un Blērai - par to, ka viņi ir vissaprātīgākie un radošākie ļaudis grāmatu izdošanas biznesā. Paldies ari visiem, kas strādā Random House Publisher Services, kā ari maniem izdevējiem ārvalstis, kuri meistarīgi pārtulkojuši citās valodās manus savādos izgudrotos vārdus (un reizēm ari par gara, bāla un nedaudz apjukuša amerikāņu autora uzņemšanu savā valsti; atvainojos par nekārtību, ko radīju jūsu viesu istabā).

Paldies manai aģentei Džodijai RImerei par to, ka viņa izlasīja daudzus šī manuskripta variantus, par nemitīgajām piezīmēm, kas padarījušas šo grāmatu labāku, kā ari par to, ka (gandrīz) vienmēr viņa liek lietā savu pirmās pakāpes melno jostu ar labiem, nevis ļauniem nodomiem.

Sirsnīgi pateicos maniem draugiem foto kolekcionāriem, kas snieguši milzīgu palīdzību šis grāmatas radīšanā. Robert Džekson, Piter Koen, Stlv Banos, Maikl Feirlij, Steisija Vald-mane, Džon van Nout, Deivid Bas, Jefim Tovbis un Fabjēn Bru-vār, - bez jums es nebūtu to paveicis.

Paldies skolotājiem, kas mani ilgus gadus izaicinājuši un iedrošinājuši: Donaldam Roganam, Perijam Lencam, P. F. Kla-džam, Džonatanam Tezvelam, Kimai Makmalenai, Lindai Dže-nofai, Filipam Eisneram, Vendijai Makleodai, Dū Meijerei, Dže-dam Danenbaumam, Ņinai Fohai, Lūisam Haidam un Džonam Kinselam, kā ari daudziem citiem.

Vislielākā pateicība Taherei, kura padarījusi manu dzīvi gaišāku neskaitāmos veidos. Es mīlu tevi, azizam!

.