Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Mani pierāva kājās, un mēs visi tikām izgrūsti pa durvīm vestibilā. Man blakus kājas vilka Emma. Viņai matos sūcās asinis, un es pačukstēju: - Lūdzu, dari, kā viņi liek! - Lai gan meitene pati to neapjauta, es zināju, ka viņa mani sadzirdēja. Emmas sejā plosījās niknums, bailes un šoks, un, manuprāt, arī nožēla par visu, kas man nupat tika atņemts.

Grīdas un kāpnes apakšējos stāvos bija pārvērtušās ledainā upē un virpuļojošu ūdenskritumu kaskādē. Izeja varēja atrasties tikai augšā. Mūs grūda augšup pa kāpnēm, iekšā pa durvīm un tālāk spilgtā dienasgaismā jau ārā uz jumta. Visi bijām izmirkuši, pārbiedēti un pārsaluši un cietām klusu.

Visi, izņemot Emmu. - Uz kurieni jūs mūs vedat? - viņa noprasīja.

Kols pienāca meitenei pavisam tuvu un ņirdzīgi ielūkojās acīs, bet kāds kareivis turēja meiteni aiz roku dzelžos saslēgtajām rokām. - Uz kādu ļoti īpašu vietu, - Kols teica, - kur zudībā neies ne pile no jūsu īpatnajām dvēselēm.

Emma sāpēs sarāvās. Kols iesmējās un aizgriezās, tad izstaipījās un nožāvājās. No vīrieša lāpstiņām spraucās laukā mezgloti izvirzījumi, tādi kā amputētu spārnu aizmetņi. Tas bija vienīgais pierādījums, ka šis samaitātais vīrietis varētu būt jebkādi saistīts ar imbrīnēm.

No kādas citas ēkas jumta atskanēja klaigas. Vēl citi zaldāti. Tie būvēja starp ēkām paceļamu un nolaižamu tiltu.

- Ko iesāksim ar beigto skuķi? - vaicāja viens no kareivjiem.

- Cik žēl laist tādu labumu postā! - Kols noklakšķināja ar mēli. - Man tik ļoti patiktu pusdienās notiesāt viņas dvēseli. Pati par sevi īpatņa dvēsele nekādi negaršo, - viņš pievērsās mums. - Dabiskā veidā tā nedaudz atgādina želeju un pastu, bet, sakulta kopā ar lāsi pikantās mērces un uzklāta uz baltās gaļas, tā ir samērā ēdama.

Un tad viņš smējās ļoti skaļi un ilgi.

Kamēr mūs citu pēc cita aizveda pa plato paceļamo tiltu, es sajutu krūtīs pazīstamo kņudoņu. Pagaidām tā bija vāja, bet nesteidzīgi un neatlaidīgi pieņēmās spēkā - tukšpauris jau bija atkusis un palēnām atguva dzīvību.

No cilpas mūs zem paceltiem stobriem izveda desmit kareivji. Tie dzina mūs garām karnevāla teltīm, ērmu izrādēm un ballītes apmeklētājiem, kas nemitējās uz mums blenzt, garām žurku midzeņiem pilnajām ieliņām un kioskiem, kur mūs skatieniem pavadīja pārdevēji un skrandaini bērni. Tad mūs veda cauri maskēšanās telpai, garām mūsu novilkto un pamesto drēbju kaudzēm un iekšā metro. Pa ceļam zaldāti mūs iedunkāja un uzrēca, lai stāvam klusu (lai gan ilgu laiku neviens nebija izdvesis ne skaņu), neceļam galvas augšā un turpinām iet ierindā cits aiz cita, vai arī dabūsim ar pistoli.

Kols bija mūs pametis. Viņš bija palicis ēkā kopā ar kareivju lielāko daļu, lai visu uzslaucītu. Tas, kā es nopratu, nozīmēja cilpas pārmeklēšanu - ja nu kāds noslēpies vai noklīdis. Kad redzējām Kolu pēdējo reizi, viņš āva kājās modernas kurpes, apvilka armijas frenci un paziņoja, ka viņam esot apriebies redzēt mūsu sejas, bet viņš sagaidīšot mūs otrā pusē, lai ko tas nozīmētu.

Izgājuši cauri maskēšanās telpai, mēs atkal nonācām jaunākos laikos, tomēr ne tajā tuneļu versijā, kuru es jau pazinu.

Šoreiz kā sliedes, tā savienojumi bija veidoti no metāla un tuneļos dega citāda gaisma - ne vairs līdz baltkvēlei nokaitētas kvēlspuldzes, bet mirgojošas fluorescējošas caurules neveselīgi zaļā krāsā. Tad mēs izgājām no tuneļa un uzkāpām uz perona, un es sapratu, kāpēc: mēs vairs neatradāmies deviņpadsmitajā gadsimtā, pat ne divdesmitajā. Patvērumu meklējošo bēgļu pūlis bija prom, stacijas ēka - gandrīz pamesta. Vairs nebija arī apaļo kāpņu, pa kurām bijām nokāpuši lejā. To vietā darbojās eskalators. Virs perona karājās LED ekrāns ar skrejošo lenti, kas vēstīja: LĪDZ NĀKAMĀ VILCIENA PIENĀKŠANAI - 2 MINŪTES. Pie sienas karājās kādas filmas plakāts, kuru es biju noskatījies vasarā tieši pirms vectēva nāves.

1940. gads bija palicis mums aiz muguras. Es biju atgriezies mūsdienās.

Daži bērni to pamanīja, un viņu sejās atspoguļojās pārsteigums un izbailes, it kā tie baidītos strauji novecot dažu tuvāko minūšu laikā, bet man šķita, ka pārsteigums par negaidīto ceļojumu uz mūsdienām nebija lielāks par šoku, kāds viņus bija pārņēmis pēkšņās sagūstīšanas laikā. Bērni bažījās, ka viņiem izoperēs dvēseles, nevis par to, ka paši nosirmos vai pārklāsies vecuma plankumiem.

Zaldāti sadzina mūs perona vidū un lika gaidīt vilcienu. Mums tuvojās cietas zābaku zoles. Es uzdrošinājos pavērties pār plecu un ieraudzīju tuvojamies kādu policistu. Viņam sekoja un no eskalatora nokāpa vēl trīs.

- Ei, policija! - Enohs iekliedzās.

Kāds kareivis ieblieza Enoham pa vēderu, un zēns sāpēs saliecās.

- Vai viss kārtībā? - vaicāja tuvāk stāvošais policists.

- Viņi mūs saņēma gūstā! - paziņoja Bronvīne. - Patiesībā tie nav karavīri, bet...

Un tad ari viņa saņēma spērienu pa vēderu; šķita gan, ka meitenei nesāp. No turpmākas runāšanas viņu atturēja pats policists, kurš noņēma spoguļstiklu saulesbrilles, atklājot spoži baltus acābolus. Bronvīne parāvās malā.