Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Kur ir mis Peregrine?! - Emma atkārtoti izkliedza, drebot aiz niknuma.

- Tikai mieru, - Kols iesāka, - viņa ir drošībā pie mums. Mēs viņu sagūstījām jau sen, vēl uz jūsu salas.

- Tad jau tas putns, ko izglābām uz zemūdenes, - es secināju, - bija...

- Tas biju es, - Kols pabeidza.

- Tas nav iespējams! - Mis Paceplīte beidzot bija atguvusi balsi.. - Nebūtnes nevar pārvērsties par putniem!

- Tas ir tiesa - vispārīgos vilcienos. Bet Alma, redziet, ir mana māsa, un, lai gan man nav īpaši paveicies un es neesmu mantojis nevienu no viņas spējām manipulēt ar laiku, man nudien piemīt viņas visnepraktiskākā iezīme - spēja pārvērsties par mazu, negantu plēsīgo putnu. Man gluži lieliski izdevās iejusties viņas ādā - kā jums šķiet? - Kols viegli paklanījās. - Un tagad - vai drīkstu jūs patraucēt un palūgt kādas bikses? Esmu neizdevīgā situācijā salidzinājumā ar jums.

Viņa lūgums palika nesadzirdēts. Tikmēr man galvā šaudījās visdažādākās domas. Atcerējos, kā mis Peregrine reiz minēja, ka viņai ir divi brāļi. Vispār jau es biju redzējis viņu fotogrāfiju, kad visi trīs vēl atradās mis Eivosetas paspārnē. Tad es pārslēdzos uz laiku, ko bijām pavadījuši kopā ar putnu, kuru uzskatījām par mis Peregrini; atcerējos visu pārciesto, visu redzēto. Būri iesprostoto mis Peregrini, ko Golans iemeta okeānā. Tā bija īstā imbrine, savukārt izglābām mēs viņas brāli. Tagad radās lielāka skaidrība par mis Peregrines pēdējā laika nežēlīgo rīcību - tā nemaz nebija mis Peregrine -, tomēr mani joprojām nomocīja simtiem neatbildētu jautājumu.

- Kāpēc jūs visu šo laiku palikāt putna ādā? - es gribēju zināt. - Tikai lai novērotu mūs?

- Lai gan bija neapstrīdami aizraujoši ilgstoši vērot jūsu bērnišķīgos strīdus, es tomēr cerēju, ka jūs varētu man palīdzēt pabeigt dažus iesāktus darbus. Biju visnotaļ pārsteigts, kad jūs laukos nogalinājāt manus vīrus. Jūs pierādījāt, ka esat diezgan spējīgi. Skaidrs, ka pēc tam mani ļaudis būtu varējuši drāzties šurp un jūs sagūstīt jebkurā mirklī, bet man šķita prātīgāk ļaut jums kādu laiku peldēt pa straumi un pavērot,

vai jūsu izdomas spējas mūs neaizvedis pie vienīgās imbrines, kurai nemitīgi bija izdevies no mums izbēgt. - To pateicis, Kols pievērsās mis Paceplītei un plati pasmaidīja. - Sveika, Balensi-aga! Man liels prieks tevi atkal redzēt.

Mis Paceplīte novaidējās un vēcinājās ar plaukstu.

- Idioti! Kretīni! Stulbeņi! - iekliedzās klauns. - Jūs viņu atvedāt tieši pie mums!

- Un kā jauks bonuss nāca iegriešanās jūsu zvērnīcā, - Kols turpināja. - Mani cilvēki ieradās drīz pēc mūsu aiziešanas; tās emurafes un boksera izbāztās galvas fantastiski izskatīsies virs mana kamīna!

- Tu esi briesmonis! - mis Paceplīte noķērca un atzvēlās pret galdu, jo sievietes kājas ļodzījās.

- Ak mans putns! - plaši pavērtām acim iesaucās Bronvīne. - Fiona un Klēra!

-Jūs drīz vien viņas atkal satiksiet, - Kols piebilda. - Abas atrodas manā drošā uzraudzībā.

Viss sāka noskaidroties pavisam briesmīgā šī vārda nozīmē. Kols zināja, ka mis Paceplītes zvērnīcā viņš būs gaidits, ja noslēpsies mis Peregrines tēlā, un, kad izrādījās, ka viņas nav mājās un nav iespējams šo imbrini sagūstīt, tieši viņš mūs mudināja doties mis Paceplītei pakaļ uz Londonu. Kopš paša sākuma viņš ar mums tika manipulējis neskaitāmos veidos - kopš mirkļa, kad izvēlējāmies bēgt no salas un es nolēmu pievienoties īpatnajiem bērniem. Pat pasaka par akmens milzi, ko izvēlējāmies pirmajā vakarā mežā un ko nolasīja Bronvīne, bija manipulācijas rezultāts. Kols gribēja, lai mēs atrodam mis Paceplītes cilpu un domājam, ka paši esam uzminējuši tās noslēpumu.

Tie no mums, kuri netrīcēja šausmās, kvēloja niknumā. Daži kliedza, ka Kols būtu jānogalina, un aizrautīgi meklēja asus priekšmetus, ar ko to izdarīt; tikmēr tie daži, kas nebija zaudējuši veselo saprātu, centās draugus atturēt. Visu šo laiku Kols stāvēja un mierīgi nogaidīja, lai satraukums pierimst.

- Vai drīkst? - viņš ierunājās. - Es gan neaizrautos ar domām par manis nogalināšanu. Jūs to, protams, varētu izdarīt, un neviens jūs neapturētu. Bet jums klāsies daudz labāk, ja es būšu neskarts, kad ieradīsies mani vīri. - Kols izlikās, ka ielūkojas neesošā rokas pulksteni. - Nūja, - viņš turpināja, - kuru katru brīdi tiem jābūt klāt. Jā, tūlīt, viņi jau aplenc ēku un pārņem ikvienu iespējamo izejas punktu, ieskaitot jumtu. Un, ja drīkstu piebilst, viņi ir piecdesmit seši, turklāt bruņoti līdz zobiem. Arī pāri zobiem. Vai esat jebkad redzējuši, ko miniautomāts var nodarīt bērna lieluma cilvēka ķermenim? - Kols pavērās uz Olīviju un piebilda: - Tas pārvērstu tevi kaķa barībā, mīļā.

- Tu blefo! - iesaucās Enohs. - Tur ārā neviena nav!

- Ticiet man, ir gan. Viņi mani rūpīgi vēro kopš brīža, kad mēs pametām jūsu mazo, depresīvo saliņu, un mirklī, kad Ba-lensiaga atklājās, es nosūtīju viņiem signālu. Tas bija jau pirms vairāk nekā divpadsmit stundām, un ar to ir vairāk nekā pietiekami, lai sapulcinātu cīņas spējīgu karaspēku.