Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Telpas centrā uz grīdas atradās mis Paceplite un mis Peregrine. Mis Paceplite bija nometusies ceļos un ar piekūnu audzētāju cimdos tērptajām rokām piespiedusi mis Peregrīni pie grīdas dēļiem. Viņa nosvīdusi skandēja vārsmas senajā īpatņu valodā, bet mis Peregrine ķērca un vicināja asos nagus. Tomēr, lai cik spēcīgi mis Peregrine rāvās laukā, mis Paceplite viņu nelaida vaļā.

Nakti bija pienācis mirklis, kad mis Paceplltes maigi masējošie glāsti jau sāka atgādināt cīņas sporta iesildīšanās un eksorcisma seansa apvienojumu. Putna dvēsele bija pārņēmusi mis Peregrines būtību tik lielā mērā, ka tā neļāvās tikt padzīta bez cīņas. Abas imbrines bija guvušas nelielus savainojumus: pa visu telpu mētājās mis Peregrines spalvas, un mis Paceplltes seju šķērsoja gara, asiņaina vāts. Skats bija satraucošs, un daudzi bērni to vēroja šokā pavērtām mutēm. Nepieradinātais putns ar mežonīgām acīm, ko mis Paceplite spieda pie zemes, visai maz atgādināja mums pazīstamo imbrini. Šķita neticami, ka tik vardarbīgas ainas rezultātā varētu atdzimt vecā mis Peregrine, bet no Altejas lūpām nenozuda smaids. Meitene mums iedrošinoši pamāja, kā sacīdama: - Gandrīz jau esam galā, vēl tikai mazliet cīņas parterā!

Būdama tik trausla un cienījamos gados, mis Paceplite tomēr uzbruka mis Peregrinei visnotaļ aktīvi. Tomēr, kad putns ieknāba mis Paceplītei, viņas tvēriens atslāba, un mis Peregrine, spēcīgi sasitusi spārnus, gandrīz izrāvās brīvībā. Bērni atsaucās skaļiem kliedzieniem un elsām. Bet mis Paceplite izrādījās veiklāka. Viņa metās uz priekšu un paguva noķert mis

Peregrīni aiz kājas un no jauna piespiest pie grīdas. Bērni to sagaidīja ar vēl skaļākām elsām. Mēs nebijām raduši redzēt šādu apiešanos ar mūsu imbrīni, un Bronvīnei no tiesas bija jāaptur Hjū, lai viņš nemestos aizstāvēt savu direktori.

Nu jau abas imbrīnes šķita pagalam zaudējušas spēkus, tomēr mis Peregrine - vairāk. Es manīju viņas spēkus gaistam. Šķita, ka imbrīnes putna daba piekāpjas cilvēciskās būtības priekšā.

- Saņemieties, mis Paceplite! - Bronvīne uzmundrināja.

- Jūs to spējat, mis Paceplite! - Horācijs piebalsoja. - Atgrieziet viņu mūsu valstībā!

- Lūdzu! - ierunājās Alteja. - Mums nepieciešams absolūts klusums.

Pēc ilgāka brīža mis Peregrine pārstāja pretoties; viņa gulēja zemē, spārnus izpletusi, un kampa pēc gaisa. Mis Paceplite palaida putnu vaļā un atsēdās uz papēžiem.

- Tas notiks tūlīt, - viņa sacīja. - Un es nevēlos, lai kaut viens no jums uzreiz mestos uz priekšu un ķertos viņai klāt. Jūsu imbrīne, visticamāk, būs ļoti apjukusi, un vispirms viņai vajag ieraudzīt mani un sadzirdēt manu balsi. Man viņai jāpaskaidro, kas noticis. - Tad mis Paceplite salika plaukstas lūgšanā un klusi nomurmināja: - Atgriezies pie mums, Alma! Aiziet, māsiņ! Atgriezies pie mums!

Alteja nokāpa no galda. Meitene paņēma palagu, atlocīja un nostiepa iepretim mis Peregrinei, lai aizsegtu viņu mūsu skatieniem. Pārvēršoties no putna cilvēka ādā, imbrīnes ir kailas, un šādi tika radīta nosacīti privāta telpa.

Mēs, elpu aizturējuši, nepacietībā gaidījām. Aiz palaga atskanēja savādu trokšņu virkne: kāds izpūta gaisu, vienreiz asi sasita plaukstas, un tad mis Paceplite pielēca kājās un grīļīgi atkāpās.

Viņas sejā bija vērojams pārbīlis. Imbrīne pavērtu muti, tāpat kā Alteja, stāvēja un blenza uz iznākumu. Un tad mis Pa-ceplīte sacīja: - Nē, tas nevar būt. - Alteja sagrīļojās un paģība, izlaižot palagu no rokām. Mēs ieraudzījām uz grīdas cilvēka augumu, taču tā nebija sieviete.

Tas kails gulēja, saritinājies līkumā, uzgriezis mums muguru. Tad cilvēks sakustējās, iztaisnojās, līdz beidzot nostājās uz kājām.

- Vai tā būtu mis Peregrine? - Olīvija pajautāja. - Viņa iznākusi diezgan jocīga.

Skaidrs, ka tā nebija mis Peregrine. Cilvēks, kas atradās mūsu priekšā, nemaz neatgādināja mūsu imbrini. Tas bija neliela auguma panīcis vīrelis ar mezglainiem ceļiem, papliku galvvidu un degunu, kas atgādināja palietotu zīmuļa dzēšam-gumiju. Viņš bija pavisam kails un no galvas līdz kājām noklāts ar lipīgu, caurspīdīgu želeju. Kamēr šokētā un saniknotā mis Paceplīte blenza uz to un tvēra pēc kā stabila, pie kā pieturēties, visi pārējie sāka klaigāt: - Kas jūs esat? Kas jūs tāds? Ko jūs esat nodarījis mis Peregrinei?!

Vīrietis pavisam lēnītēm pielika plaukstas pie sejas un izberzēja acis. Un tad viņš tās pirmoreiz atvēra.

Redzokļi bija balti un tukši.

Dzirdēju kādu iekliedzamies.

Un tad vīrietis teica pavisam mierīgi: - Mani sauc Kols. Un jūs visi tagad būsiet mani ķīlnieki.

- Ķīlnieki! - salokāmais cilvēks iesmējās. - Kā lai to saprot, ka mēs esam ķīlnieki?

Emma uzkliedza mis Paceplītei: - Kur ir mis Peregrine? Kas ir šis cilvēks, un ko jūs esat nodarījuši mis Peregrinei?

Šķita, ka mis Paceplīte ir zaudējusi spēju runāt.

Kad apjukums pārvērtās sašutumā un dusmās, mēs apbērām mazo vīreli ar jautājumiem. Viņš tos uztvēra ar mazliet garlaikotu sejas izteiksmi, nostājies istabas vidū un atturīgi sakrustojis plaukstas priekšā intīmajai zonai.

- Vispār jau, ja jūs ļautu man runāt, es visu paskaidrotu, - viņš teica.