Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Lai nebojātu Milarda prieku ar skumjiem paziņojumiem, nolēmu mazliet nogaidīt. Es nekur nepazudīšu vismaz līdz rītam, un gribējās izbaudīt kopā ar draugiem vēl dažas minūtes bez smaguma. Iekārtojos blakus Milardam un pabīdīju pirkstus zem atlanta lapas, kas bija tik liela, ka to pāršķīrām četrrocīgi.

Mēs pārliecāmies pār karti. Tā mani apbūra, īpaši attālās un mazāk zināmās vietas. Eiropa un daudzās tajā esošās cilpas bija smalki izzīmētas, bet tālākos apgabalos vīdēja vispārīgāki zīmējumi. Plaši Āfrikas līdzenumi vispār bija atstāti tukši. Terra incognita. Tas pats bija attiecināms uz Sibīriju, kaut gan Dienu kartē Krievijas Tālajiem Austrumiem bija pašiem savs nosaukums: Plašā Tālā Nomale.

- Vai tur ir kādas cilpas? - Olīvija gribēja zināt un norādīja uz klajumu, kas aizņēma lielu daļu Ķīnas. - Vai arī tur dzīvo brīnumaini bērni, tādi kā mēs?

- Noteikti, - Milards apgalvoja. - Brīnumaino būtību nosaka gēni, nevis ģeogrāfija. Bet liela īpatņu valstības daļa vēl nemaz nav izpētīta.

- Kāpēc?

- Mēs laikam esam bijuši pārlieku aizņemti ar cīņu par izdzīvošanu.

Tobrīd es aptvēru, ka cīņa par izdzīvošanu ir krietni svarīgāka par daudz ko citu, turklāt izpēte un iemīlēšanās nebūt nav mazsvarīgākie faktori.

Mēs pāršķīrām vēl vairākas lappuses, meklējot baltos plankumus. Tādu bija daudz, un visiem bija savādi nosaukumi: Sērīgā Smilšu Karaliste, Dusmās Radītā Zeme, Zvaigžņu Augstiene... Es izrunāju šos nosaukumus klusu pie sevis, izbaudot to garšu.

Kartes nostūros slēpās biedējošas vietas, ko dēvēja par Tukšumiem. Pašos Skandināvijas tālajos ziemeļos pletās Ledus Tukšums. Borneo vidienē - Smacīgais Tukšums. Arābijas pussalas lielāko daļu aizņēma Nežēlīgais Tukšums. Patagonijas galējais dienvidu punkts bija nodēvēts par Drūmo Tukšumu. Dažas vietas vispār neparādījās kartē. Piemēram, Jaunzēlande, Havaju salas, Florida, kas tik tikko bija iezīmēta kā knibulis Amerikas pakājē.

Veroties Dienu kartē, savādas ilgas manī modināja pat vietas, kas izklausījās visdrūmākās. Atmiņā nāca senaizmirstas pēcpusdienas, ko biju pavadījis kopā ar vectēvu, pētot vēsturiskas kartes žurnālā National Geographic - kartes, kas tapušas ilgi pirms lidmašīnu un satelītu izgudrošanas, kad augstas izšķirtspējas kameras vēl nevarēja ielūkoties vissīkākajos pasaules nostūros un kaktiņos. Kad par mums tik pazīstamām krasta līnijām vēl tikai izteica minējumus. Kad ledainu jūru un draudīgu džungļu dziļumi un dimensijas tika izzīlētas, vadoties pēc baumām un leģendām, kā ari nesakarīgiem ekspedīciju rīkotāju minējumiem, kuri bija šajos braucienos zaudējuši pusi komandas.

Kamēr Milards iedziļinājās kartes vēsturē, es ar pirkstiem izstaigāju plašu un cilvēka kāju neskartu tuksnesi kaut kur Āzijā. Kur spārnotā radījuma lidojums nebeidzas. Manā priekšā pletās pasaule, kas vēl tikai bija jāatklāj, un es biju skāris vien pašu tās virsmu. Mani pārņēma nožēla, bet arī kaunpilna atvieglojuma izjūta. Es atkal ieraudzīšu mājas un galu galā -savus vecākus. Un, iespējams, šī sensenā tieksme pētīt pētīšanas pēc tik tiešām ir bērnišķīguma pazīme. Nezināmais vilina ar romantiku, kas mazinās, tiklīdz kāda vieta ir atklāta, iezīmēta kartē un iegrāmatota, pārtopot vien par putekļiem klātu faktu kādā sējumā, kur noslēpumi jau zuduši. Tāpēc varbūt tiešām būtu labāk atstāt kartē dažus baltos plankumus. Tā, lai pasaule varētu saglabāt kaut nedaudz maģijas, nevis tiktu piespiesta atklāt visus noslēpumus līdz pēdējam.

Varbūt tiešām būtu labāk šad un tad brīnīties.

Un tad es viņiem visu pateicu. Nebija jēgas gaidīt vēl ilgāk. Es tikai izmetu: - Es aizeju. Kad viss būs galā, atgriezīšos mājās.

Sekoja šoka pilns klusuma bridis. Visbeidzot Emma notvēra manu skatienu, un es ieraudzīju viņas acis sakrājušās asaras.

Tad Bronvīne piecēlās no galda un apķērās man ap kaklu.

- Brāl, mums tevis pietrūks, - viņa teica.

- Es ari ilgošos pēc jums. Vairāk, nekā iespējams izteikt vārdiem.

- Bet kāpēc? - Olivija jautāja un pielidoja man iepretī acīm.

- Vai es tevi pārāk bieži kaitināju?

Uzlicis plaukstu uz meitenes galvas, es nostūmu viņu atpakaļ uz zemes. - Nekādā ziņā, ar tevi tam nav nekāda sakara. Olīvij, tu biji lieliska.

Emma panācās uz priekšu. - Džeikobs ieradās šeit, lai palīdzētu mums. Bet viņam jāatgriežas savā vecajā dzīvē, kamēr tā vēl viņu gaida.

Šķita, ka bērni mani saprot. Neviens nedusmojās. Izskatījās, ka vairums patiesi priecājas par mani.

Tad mis Paceplīte pabāza galvu istabā, lai īsumā pavēstītu jaunumus, ka viss ir izdevies brīnišķīgi. Mis Peregrine jau sākot atlabt. Līdz ritam viņa būšot pavisam vesela. Un nākamajā mirkli mis Paceplīte jau bija prom.

- Paldies dieviem, - sacīja Horācijs.

- Paldies putniem, - Hjū piebalsoja.

- Paldies dieviem un putniem, - Bronvīne rezumēja. - Visiem putniem un visiem kokiem visos mežos.

- Paldies ari Džeikobam, - teica Milards. - Ja nebūtu viņa, mēs nekādā gadījumā nebūtu tikuši tik tālu.

- Mēs pat nebūtu spējīgi aizbēgt no salas, - Bronvīne atzina. - Džeikob, tu esi tik daudz darījis mūsu labā!