Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Bet tā ir patiesībai - es uzstāju. - Kā tev šķiet, kāpēc es paliku te, nevis devos mājup? Ne jau sava vectēva vai kādas stulbas pienākuma apziņas dēļ - nebūt ne - vai tāpēc, ka ienīstu savus vecākus vai neprastu novērtēt savas mājas un visu to labo, kas mums bijis. Es paliku tevis dēļ!

Kādu bridi Emma nebilda ne vārda, tikai māja ar galvu. Tad viņa novērsās no manis un izbrauca ar pirkstiem cauri matiem, atsedzot baltu cementa putekļu svītru, kas acumirkli padarīja viņu vecāku. - Es pati esmu vainīga, - Emma beigu beigās teica. - Es nekādā gadījumā nedrīkstēju tevi noskūpstīt. Laikam ļāvu tev noticēt kaut kam tādam, kas nav patiesība.

Es sarāvos kā dzelts un instinktīvi atrāvos no Emmas kā sargādamies. - Nesaki man to, ko nedomā! - es iesaucos. - Varbūt man nav īpaši lielas randiņu pieredzes, bet neizturies pret mani kā pret nožēlojamu lūzeri, kurš ir bezspēcīgs skaistas meitenes priekšā. Tu nepiespiedi mani te palikt. Es paliku, jo tā gribēju un tāpēc, ka manas jūtas pret tevi ir patiesākas par visu, ko jebkad esmu jutis. - Ļāvu šiem vārdiem kādu bridi plesties starp mums, lai izbaudītu to patiesumu, un tad piebildu: - Tu jūti to pašu, es zinu.

- Piedod, - Emma iesāka. - Lūdzu, piedod, tas bija nežēlīgi, un es nedrīkstēju tā teikt. - Acīs iemirdzējās asaras, un viņa tās notrausa ar delnu. Emma centās turēties stipra kā klints, bet nu jau uzliktā maska sāka brukt. - Tev taisnība, - viņa turpināja. - Tu man esi loti mīļš. Tāpēc es nespēju noraudzīties, kā tu izšķied savu dzīvi pa tukšo.

- Es to neizšķiežu!

- Nolādēts, Džeikob, izšķied gan! - Emma bija tik ļoti iekarsusi, ka netīši uzšķīla pirkstos liesmu. Par laimi, viņa jau bija tos atrāvusi no manas kājas. Meitene sakļāva plaukstas, noslāpēja liesmu un tad piecēlās kājās. Rādot uz ledu, Emma sacīja: - Vai redzi to augu tur puķupodā uz rakstāmgalda?

Es to redzēju un pamāju ar galvu.

- Tagad tas ir zaļš, jo ir iesaldēts. Bet iekšēji augs ir beigts. Un, tiklīdz ledus izkusis, tas acumirkli kļūs brūns un sabirzis. -Emma ieskatījās man acis. - Es esmu kā tas augs.

- Neesi vis. - Es nespēju pieņemt viņas sacīto. - Tu esi... ideāla.

Emmas seja sastinga piespiedu pacietībā, it kā viņa kaut ko skaidrotu bērnam ar grūtu galvu. Tad viņa atkal apsēdās, saņēma manu delnu un pielika pie sava maigā vaiga. - Šis te, -meitene turpināja, - nav īsts. Patiesībā tā neesmu es. Ja tu mani redzētu tādu, kāda esmu īstenībā, tu mani vairs negribētu.

- Man par to visu nospļauties...

- Es esmu veca sieviete! - Emma iesaucās. - Tu domā, ka esam līdzīgi, bet mēs tādi neesam. Tā, kuru tu mīli, patiesībā ir vecene, veca grabaža, kas tikai slēpjas meitenes ķermenī. Tu esi jauns vīrietis - puika, bērns salīdzinājumā ar mani. Tu nekad nevarētu saprast, ko nozīmē nemitīgi atrasties tik tuvu nāvei. Un tev tas ari nav jāsaprot. Nevēlos, lai tas jebkad notiktu. Tev vēl visa dzīve priekšā, Džeikob. Es savu jau esmu nodzīvojusi. Un kādu dienu - iespējams, pavisam drīz - es nomiršu un pārtapšu par pīšļiem.

Emma to pavēstīja tik vēsi un galīgi, ka es sapratu: viņa ir pārliecināta par sacīto. Viņai bija sāpīgi par to runāt, tieši tāpat kā mani sāpināja uzklausīšana, bet es zināju, kāpēc mana draudzene tā rīkojas. Viņa centās mani glābt pēc savas izpratnes.

Tik un tā es jutos briesmīgi, daļēji ari tāpēc, ka Emmai bija taisnība. Ja mis Peregrine atlabs, es būšu paveicis to, ko biju apņēmies: atminējis sava vectēva noslēpumu: atdevis mis Pere-grinei savas ģimenes parādus un padzīvojis neparastu dzīvi, par kādu vienmēr biju sapņojis, - kaut uz īsu bridi. Un tas nozīmētu, ka man palicis viens vienīgs pienākums - pret vecākiem.

Runājot par Emmu, man bija pavisam vienalga, ka viņa ir vecāka par mani un citāda nekā es, bet mana draudzene bija izlēmusi pretēji, un šķita, ka nebūs iespējams pārliecināt viņu mainit domas.

- Kad viss būs beidzies, - viņa atsāka runāt, - varbūt es aizrakstišu tev vēstuli un tu man atbildēsi. Un varbūt kādu dienu atbrauksi mani apraudzīt.

Vēstuli. Es atcerējos noputējušo kārbu, pilnu ar vectēva vēstulēm, ko biju atradis Emmas istabā. Vai ari es nozīmēšu viņai tikai to? Vecs vīrs otrā okeāna krastā? Atmiņas? Un tobrīd es atskārtu, ka grasos iet vectēva pēdās tā, kā iepriekš nebūtu varējis iedomāties. Es tik ārkārtīgi lielā mērā izdzīvoju viņa dzīvi. Un, kas zina, kādu dienu mana paškontrole pārlieku atslābs, es būšu vecs, bremzēts un prātu zaudējis vecis, kas nomirs tāpat kā viņš. Un Emma dzīvos tālāk bez manis, bez mums abiem, un tad pienāks diena, kad varbūt kāds cits atradīs viņas skapi jau manas vēstules - tās glabāsies kastītē blakus vectēva sūtītajām -, un šis cilvēks domās par to, ko esmu Emmai nozīmējis.

- Ja nu tev mani vajadzēs? - es neatkāpos. - Ja nu tukš-pauri atgriezīsies?

Emmas acīs mirdzēja asaras. - Mēs kaut kā tiksim galā, -viņa atbildēja. - Klau, es vairs nespēju ilgāk par to runāt. Godīgi sakot, man nešķiet, ka sirds spēs to izturēt. Labāk iesim augšā un pavēstīsim pārējiem tavu lēmumu, labi?