Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Mans žoklis saspringa, Emmas nelokāmais spiediens mani sāka tracināt. - Es vēl neko neesmu izlēmis. Tu gan.

- Džeikob, es tikai pateicu tev...

- Pareizi, tu man pateici. Bet es vēl neesmu pieņēmis lēmumu.

Emma sakrustoja rokas uz krūtīm. - Tādā gadījumā es pagaidīšu.

- Nē, - es paziņoju un pieslējos kājās. - Man kādu brīdi jāpaliek vienam.

Un es kāpu augšā pa kāpnēm viens pats.

Es klusi gāju pa gaiteņiem. Apstājos pie im-brīņu saieta telpas un kādu bridi ieklausījos balsu murdoņā aiz durvīm, bet iekšā negāju. Ieskatījos medmāsas kabinetā un ieraudzīju viņu snaužam uz sola starp gultām, kurās dusēja īpatņi bez otras dvēseles. Pavēru šaurā spraugā mis Paceplītes istabas durvis un redzēju viņu šūpojam klēpī mis Peregrīni un maigi bužinām ar pirkstiem putna spalvas. Bet neteicu nevienam ne vārda.

Klīzdams pa tukšajām zālēm un izrakņātajiem kabinetiem, mēģināju iztēloties, kā tagad izskatās manās mājās, - ja reiz biju tik tuvu atgriešanās iespējai. Ko es teiktu saviem vecākiem? Visticamāk, neteiktu neko. Viņi man tik un tā neticētu. Es paziņotu, ka biju sajucis prātā, uzrakstīju tēvam vēstuli ar vistrakāko notikumu pārstāstu, tad uzkāpu uz kuģa un aizbēgu uz cietzemi. To mēdz saukt par stresa reakciju. Manai rīcībai piedēvētu kādu izgudrotu garīgu kaiti un piemērotu attiecīgas zāles. Vainotu Dr. Golanu par ierosinājumu, ka es varētu doties uz Velsu. To Dr. Golanu, kuru viņi, protams, nekad vairs nesatiks. Mani vecāki nospriestu, ka viņš ir aizlaidies no pilsētas, jo izrādījies krāpnieks, šarlatāns, kam nedrīkstēja uzticēties. Un es atkal būtu tas pats nabaga Džeikobs, bagātais, daudz cietušais, garīgi traumētais bērns.

Izklausījās pēc ieslodzījuma ar tiesas spriedumu. Un tomēr, ja galvenais iemesls, kādēļ man būtu jāpaliek īpatņu valstībā, mani vairs negribēja, es nepazemošos un neturēšos pie viņas ar varu. Ari man bija savs lepnums.

Cik ilgi es izturētu Floridā, kad nu biju izbaudījis šādu -brīnumu pilnu dzīvi? Es vairs nepavisam nebiju tik parasts kā agrāk, un, ja bija taisnība tiem, kas sacīja, ka es nekad neesmu bijis parasts, tagad biju par to pārliecinājies. Es biju mainījies. Un tas vismaz deva man cerību, ka pat parastos apstākļos tomēr varētu atrast iespēju dzīvot neparastu dzīvi.

Jā, labākais lēmums būtu aizbraukt. Nudien, vislabākais. Ja šī pasaule iet bojā un to nav iespējams glābt, kas tad man šeit atliek? Bēguļot un slēpties, līdz vairs nebūs neviena droša patvēruma, nevienas cilpas, kur mani draugi varētu uzturēt savu mākslīgo jaunību? Noskatīties, kā viņi mirst? Turēt Emmu apskāvienos, kamēr viņa manās rokās sačokurojas un sairst?

Tas mani nogalinātu daudz ātrāk nekā tukšpauri.

Tāpēc, jā, es došos projām. Saglābšu to, kas palicis no manas vecās dzīves. Palieciet sveiki, īpatņi! Ardievu, īpatņu valstība!

Tā būs labāk.

Es turpināju klīst pa ēku, līdz nonācu vietā, kur istabas bija tikai daļēji sasalušas un ledus pletās vien līdz pusei sienas -gluži kā ūdens grimstošā kuģī, kas pēkšņi apstājies, atstājot rakstāmgaldu virsmas un lampu abažūrus virspusē kā nedrošus peldētājus. Aiz ledus klātajām rūtīm rietēja saule. Ēnas rotāja sienas un pulcējās kāpņu telpās; gaisma dziestot kļuva aizvien zilāka un izkrāsoja visu apkārtējo piesātinātā jūras zilā kobaltā.

Man ienāca prātā, ka šis, iespējams, ir mans beidzamais vakars īpatņu valstībā. Pēdējais vakars kopā ar labākajiem draugiem, kādi man jebkad ir bijuši. Mans pēdējais vakars kopā ar Emmu.

Kādēļ gan es to aizvadu vienatnē? Tāpēc, ka man ir skumji, Emma ir aizvainojusi manu pašlepnumu un man ir jācieš.

Diezgan!

Tomēr mirklī, kad pagriezos, lai izietu no istabas, mani atkal pārņēma vecā, tik ļoti pazīstamā sajūta.

Tukšpauris.

Es apstājos, gaidot nākamo sāpīgo dūrienu kuņģī. Man vajadzēja vairāk informācijas. Sāpju intensitāte norādīja uz to, cik tuvu tukšpauris atrodas, bet lēkmju biežums - par tā spēku. Toreiz, kad mums pakal dzinās divi tukšpauri, sajūta izpaudās kā ilgstošas, nepārtrauktas spazmas, bet tagad pagāja ilgāks laiks - gandrīz minūte -, līdz sāpes atkārtojās, un šoreiz jau pavisam vāji. Nebiju pat pārliecināts, vai vispār vēl kaut ko sajūtu.

Lēnītēm izlavījos laukā no istabas un virzījos tālāk pa zāli. Ejot garām nākamajām durvīm, mani piemeklēja vēl viens sāpīgs dūriens, šoreiz jau asāks, tomēr joprojām samērā vājš.

Mēģināju uzmanīgi un klusi atvērt durvis, bet tās bija aizsalušas. Es sāku tās raustīt, sist ar dūrēm, tad spēru, līdz beidzot durvis atsprāga vaļā un manā priekšā pavērās ieeja telpā ar ledu, kas sniedzās līdz krūtīm. Es piesardzīgi piegāju pie ledus un pavēros tam pāri. Lai gan gaismas bija ļoti maz, es uzreiz ieraudzīju tukšpauri. Tas tupēja uz grīdas, iekalts ledū līdz pat ogļmelnajiem acāboliem. Virs ledus slējās tikai bries-mekļa galvas virspuse; viss pārējais - bīstamās ķermeņa daļas, pavērtie žokļi, visi zobi un mēles - bija ledū kalts.

Radījums bija tik tikko dzīvs, tā sirds pukstēja pavisam lēni, varbūt tikai reizi minūtē. Katrs vārgais sirdspuksts atbalsojās manī kā sāpīgs dzēliens.