Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Visi pa kārtai pienāca man klāt un apskāva. Tad bērni pagāja malā, un bija palikusi vien Emma. Viņa mani apskāva pēdējā - ilgi un saldsērīgi. Tas tik ļoti līdzinājās ardievām.

- Lūgums tev doties projām bija grūtākais, ko man dzīvē nācies izteikt, - meitene sacīja. - Man prieks, ka tu izlēmi tāpat. Diez vai man pietiktu spēka lūgt tev to vēlreiz.

- Tas ir neciešami! - es iesaucos. - Kaut būtu tāda pasaule, kur mēs varētu mierīgi būt abi kopā!

- Tā gan, - Emma nočukstēja. - Tā gan, tā gan.

- Es gribētu...

- Izbeidz! - Emma mani pārtrauca.

Tomēr es pateicu līdz galam: - Es gribētu, kaut tu varētu nākt man līdzi uz mājām!

Emma novērsa skatienu. - Tu zini, kas ar mani notiktu, ja es tā darītu.

- Zinu.

Emma nevarēja ciest ilgas atvadas. Es jutu, kā viņa noslēdzas, cenšoties paturēt sāpes sevī. - Tā, - meitene lietišķi ierunājās. - Loģistika. Kad mis Peregrine būs pārvērtusies par cilvēku, viņa izvedis tevi cauri karnevālam atpakaļ pazemē, un, izgājis cauri maskēšanās telpai, tu nonāksi tagadnē. Vai tālāk tiksi pats?

- Domāju gan, - es atbildēju. - Piezvanīšu saviem vecākiem vai došos uz policijas iecirkni - kaut kā tā. Līdz šim brīdim mans ģīmis jau noteikti ir izkarināts ikvienā Lielbritānijas nostūri - es savu tēti pazīstu. - Es īsi iesmējos, jo pretējā gadījumā būtu izplūdis asarās.

- Tad jau labi, - viņa teica.

- Tad jau labi, - es atkārtoju.

Mēs skatījāmies viens uz otru, vēl īsti nebūdami gatavi šķilties, bet ari nezinot, ko citu iesākt. Mani pārņēma vēlme noskūpstīt Emmu, bet es savaldījos. Tas vairs nebija atļauts.

- Tu aiziesi, - viņa turpināja. - Ja par mums vairs neko nedzirdēsi, tas nekas. Pienāks diena, kad varēsi pastāstīt par mums citiem. Varēsi izstāstīt par mums saviem bērniem. Vai mazbērniem. Un mēs nebūsim pavisam aizmirsti.

Tobrīd man kļuva skaidrs, ka ikviens mūsu turpmāk izteiktais vārds nodarīs sāpes, uzsūks un iezīmēs šī mirkļa sāpes un man jāraujas prom tūlīt vai arī ciešanas nebeigsies nekad. Tāpēc es skumji pamāju ar galvu, vēlreiz apskāvu Emmu un noslēpos kādā kaktā, lai izgulētos, jo biju ļoti, ļoti pārguris.

Pēc īsa brīža arī pārējie ievilka istabā matračus un segas un iekārtojās uz guļu man visapkārt. Mēs saspiedāmies cieši kopā, lai neļautos ložņājošajam aukstumam. Tomēr, kad pārējie jau laidās miegā, es sapratu, ka nespēju iemigt, lai cik noguris būtu, tāpēc piecēlos, kādu brīdi staigāju pa telpu un pa gabalu vēroju bērnus.

Kopš mūsu ceļojuma sākuma es biju iepazinis tik daudz emociju - prieku, bailes, cerības, šausmas -, bet līdz šim nekad nebiju juties vientuļš. Bronvīne mēdza mani saukt par brāli, taču tobrīd tas vairs nešķita pareizi. Labākajā gadījumā es biju viņu attāls radinieks. Emmai bija taisnība: es nekad nespēšu saprast. Viņi bija tik veci un tik daudz pieredzējuši. Un es biju no citas pasaules. Bija pienācis laiks atgriezties.

Beigu beigās mani iemidzināja ledus čīkstēšana un krakšķē-šana apakšējos stāvos un bēniņos virs mums. Ēka bija dzīva.

Tonakt es redzēju savādus un satrauktus sapņus.

Es atkal esmu atpakaļ mājās un daru ierastas lietas. Iekožos ātrās ēdināšanas ieskrietuvē pirktā hamburgerā - lielā, brūnā un taukainā. Neprātīgā ātrumā vizinos ar Rikija Crown Victoria, čerkstošajam radio skaļi rēcot. Pie pārtikas veikala tiekos ar saviem vecākiem. Klīstu pa garajām, pārlieku izgaismotajām ejām, un tur ir arī Emma. Viņa atvēsina rokas zivju letes ledū, un uz grīdas līst izkusis ūdens. Viņa mani nepazīst.

Tad es jau esmu pie arkādes, kur nosvinējām manu divpadsmito dzimšanas dienu, un šauju ar plastmasas bisi. Ķermeņi šķīst uz visām pusēm kā asins pielieti baloni.

Džeikob, kur tu esi?

Nu jau es atrodos skolā. Skolotājs raksta uz tāfeles, bet viņa vārdiem nav jēgas. Nākamajā mirklī visi jau ir pielēkuši kājās

un metas laukā. Ir noticis kaut kas slikts. Skaļš troksnis pieņemas spēkā un pieklust. Visi stāv kā iemieti un veras debesīs.

Gaisa uzbrukums.

Džeikob, Džeikob, kur tu esi?

Sajūtu roku uz pleca. Tas ir kāds vecs vīrs. Viņam nav acu. Viņš atnācis, lai nolaupītu mani. Tas nav cilvēks, bet monstrs.

Es skrienu. Dzenu rokā savu veco suni. Pirms daudziem gadiem kucīte aizmuka no manis. Tā skrēja pa ceļu, velkot sev pakaļ pavadu, līdz tā ieķērās kādā koka zarā, kad kucīte mēģināja noķert vāveri. Viņa nožņaudzās. Mēs divas nedēļas klīdām pa apkārtni un saucām viņu. Atradām pēc trim nedēļām. Vecā labā Okšķere!

Sirēna dārd jau apdullinoši. Es skrienu, man blakus piestāj mašīna, un es tajā iekāpju. Salonā sēž mani vecāki, ģērbušies oficiālās drēbēs. Viņi neskatās uz mani. Durvis tiek nobloķētas. Mēs braucam uz priekšu, un ārā ir smacējoši karsts, tomēr sildītājs ir ieslēgts un logi - aizvērti. Radio skaļi krakšķ kā starp stacijām.

Mammu, kurp mēs braucam?

Viņa neatbild.

Tēti, kāpēc mēs te apstājāmies?

Mēs esam jau izkāpuši un ejam pa ielu, un es atkal spēju paelpot. Skaista, zaļa vieta. Smaržo pēc nesen nopļautas zāles. Melnā tērpti cilvēki pulcējas ap zemē izraktu bedri.