Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Šie īpatņi nav zaudējuši savas spējas, - Milards piebilda. - Tās tika viņiem nolaupītas - atņemtas - līdz ar dvēseli, kas pēc tam tika iebarota kādam tukšpaurim. Tas ļāvis tukšpau-riem attīstīties tiktāl, ka tie jau spēj iekļūt cilpās. Šo pārmaiņu rezultātā notikusi arī viņu nesenā ielaušanās ipatņu valstibā, mudinot briesmoņus sagūstīt vēl vairāk īpatņu, kuru dvēseles varētu izoperēt, tā attīstot vēl vairāk tukšpauru, un tā tālāk -kā apburtajā lokā.

- Tad jau viņi dzenas ne tikai pēc imbrinēm, - Emma secināja, - bet ari pēc mums un mūsu dvēselēm.

Hjū stāvēja pie čukstošā vīra gultas kājgaļa, un ap saimnieku dusmīgi zumēja pēdējā bite. - Tad tā viņi izrīkojās... ar tiem brīnumainajiem bērniem, ko gadu gadiem tika nolaupījuši? Man šķita, ka bērni tikai kļuva par barību tukšpauriem... Bet tas jau ir nesalīdzināmi ļaunāk.

- Kurš gan uzdrošināsies apgalvot, ka viņiem nav prātā izoperēt ari imbriņu dvēseles? - Enohs sacīja.

Viņa vārdi radīja īpaši netīkamus saltus drebuļus. Klauns, pievērsies Horācijam, jautāja: - Kāds tagad būtu tavs ļaunākais scenārijs, draugs?

- Nekaitiniet mani! - Horācijs atcirta. - Es kožu.

- Ejiet visi laukā! - atskanēja medmāsas rīkojums. - Ar dvēseli vai bez tās, bet šie ļaudis ir slimi. Šeit nav īstā vieta ķildām.

Mēs paklausīgi izgājām vestibilā.

- Labs ir, jūs sagādājāt mums šausmu izrādi, - Emma vērsās pie klauna un salokāmā cilvēka, - un mēs esam no tiesas nobijušies. Tagad pasakiet, ko jūs vēlaties!

- Pavisam vienkārši, - salokāmais cilvēks iesāka. - Mēs gribēt, lai jūs palikt un cīnīties ar mums.

- Mums tikai likās, ka jāparāda jums, cik lielā mērā tas ir jūsu pašu interesēs, - klauns pabeidza un uzsita Milardam pa muguru. - Bet šis jūsu draugs to paveica daudz labāk, nekā mēs jebkad spētu.

- Lai mēs paliktu te un cīnītos - par ko? - Enohs painteresējās. - Imbrīnes pat neatrodas Londonā - tik daudz mis Paceplīte mums pateica.

- Aizmirstiet par Londonu! Londonas vairs nav! - klauns iesaucās. - Šeit cīņa ir galā. Mēs esam zaudējuši. Tiklīdz mis Paceplīte būs izglābusi šajās drupās pēdējo īpatni, mēs sakravāsim mantas un dosimies uz citām zemēm, citām cilpām. Tur laukā jābūt ari citiem izdzīvojušajiem, tādiem pašiem īpatņiem kā mēs, kuros joprojām kvēl gatavība cīnīties.

- Mēs izveidosim armiju, - piebilda salokāmais cilvēks. -īstu.

-Ja runājam par to, kā noskaidrot, kur tiek turētas imbrī-nes, - klauns turpināja, - problēmu nav. Mēs noķersim kādu nebūtni un spīdzināsim, līdz viņš mums to pateiks. Liksim parādīt šo vietu Dienu kartē.

- Vai jums ir Dienu karte7 - Milards pārvaicāja.

- Divas. īpatņu arhīvs atrodas tepat lejā, ja kas.

- Tās nudien ir labas ziņas, - Milards sacīja, aizrautības uzlādēts.

- Noķert nebūtni nemaz nav tik viegli, - Emma norādīja. - Un tie, protams, melo. Meli viņiem padodas vislabāk.

- Tad mēs noķersim divus un salīdzināsim viņu melus, -klauns lika priekšā. - Tie sāks te apkārt ošņāties pavisam drīz, un, tiklīdz nākamreiz kādu ieraudzīsim, - bladāc! Mēs to grābsim ciet.

- Kāpēc jāgaida? - Enohs nesaprata. - Vai tad mis Paceplīte neteica, ka nebūtnes atrodas arī šajā pašā mājā?

- Ir gan, tikai sasaluši, - klauns atbildēja. - Beigti kā durvīs iesistas naglas.

- Tas nenozīmē, ka tos nav iespējams nopratināt, - Enohs atgādināja, un viņa sejā atplauka smaids.

Klauns pievērsās salokāmajam cilvēkam. - Šie dīvaiņi man sāk iepatikties aizvien vairāk.

- Tad jau jūs palikt pie mums? - salokāmais vaicāja. - Palikt te un cīnīties?

- Tā es gan neteicu, - Emma iebilda. - Dodiet mums laiku par to apspriesties.

- Kas gan te būtu, par ko apspriesties? - klauns izmeta.

- Protams, cik vien ilgi jums nepieciešams, - salokāmais cilvēks bija ar mieru un aizvilka klaunu sev līdzi uz otru vestibila galu. - Nāc, es pagatavot kafiju.

- Labs ir, - klauns negribīgi sacīja.

Mēs sastājāmies bariņā tāpat kā daudzreiz kopš nepatikšanu sākuma, tikai šoreiz vairāk nevis klaigājām, cits citu pārtraucot, bet runājām pēc kārtas. Visa notikušā smagums bija gādājis par nopietnu noskaņojumu.

- Es uzskatu, ka mums būtu jācīnās, - paziņoja Hjū. - Kopš zinām, ko briesmekļi var nodarīt, es nespētu sev piedot, ja mēs atgrieztos pie vecās dzīves un mēģinātu izlikties, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis. Cīņa ir vienīgā godājamā izvēle.

- Arī izdzīvošana ir godājama, - Milards iebilda. - Divdesmitajā gadsimtā mums līdzīgie izdzīvoja tāpēc, ka slēpās, nevis cīnījās, tādēļ, iespējams, labākais, ko varam darīt, būtu noslēpties.

Tad Bronvīne uzrunāja Emmu: - Es gribu zināt tavas domas.

-Jā, es ari gribu zināt, ko teiks Emma, - Olīvijā piebilda.

- Es ari, - Enohs apstiprināja, pārsteigdams mani.

Emma ievilka garu elpu un tad sacīja: - Es briesmīgi jūtu