Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Nerunājiet tā, - Horācijs iebilda, - jūs piesauksiet mums nelaimi.

- Paceplite spēj darīt brīnumus, - klauns apgalvoja. - Par to varat būt droši.

- Kaut jums būtu taisnība! - Emma piebilda.

- Skaidrs, ka man ir taisnība. Kādi tad ir jūsu plāni? Acīmredzot jūs paliksiet šeit un palīdzēsiet mums cīnīties. Bet kur jūs nakšņosiet? Ne jau pie manis, man ir vienvietīga istaba. Izņēmumus es pieļauju ļoti reti. - Viņš pavērās uz Emmu un sarauca uzaci. - Ar uzsvaru uz reti.

Acumirkli visi šķita aizņemti, pētot portretus pie sienām vai kārtojot apkaklīti. Izņemot Emmu, kuras seja iekrāsojās zaļganā toni. Iespējams, mums piemita iedzimts pesimisms un veiksmes izredzes šķita tik niecīgas, ka nebijām vīžojuši pat padomāt par to, ko iesāksim, ja patiesi izdosies atveseļot mis Peregrini. Vai ari beidzamo dienu nemitīgās un nomācošās grūtības nebija atstājušas šādām pārdomām ne mirkli. Lai vai kā, klauna jautājums bija pārsteidzis mūs nesagatavotus.

Ja nu mums tas tiešām izdotos? Ko mēs darītu, ja mis Peregrine tūlīt pat ienāktu šajā istabā agrākajā veidolā?

Beigu beigās Milards rada atbildi. - Pieļauju, ka mēs dotos atpakaļ uz rietumiem, no kurienes esam nākuši. Mis Peregrine varētu mums radīt jaunu cilpu. Tādu, kur mūs neviens neatrastu.

- Un tas ir viss? - klauns nesaprata. - Jūs paslēptos? Un kā tad pārējās imbrīnes - tās, kurām ir paveicies mazāk? Kā tad mana imbrine?

- Visas pasaules glābšana nav mūsu pienākums, - Horācijs paziņoja.

- Mēs necenšamies glābt visu pasauli. Tikai īpatņu valstību.

- Arī tas nav mūsu pienākums. - Šķita, ka Horācija pārliecība sarūk un viņš sāk aizstāvēties, nokaunējies par to, ka ticis piespiests to atzīt.

Klauns paliecās krēslā uz mūsu pusi un nelaipni viņu uzlūkoja. - Kura pienākums tad tas ir?

- Droši vien kāda cita, - Enohs atbildēja. - Tādu cilvēku, kas ir labāk apbruņoti un sagatavoti šādai cīņai...

- Pirmais, ko briesmekļi izdarīja pirms trim nedēļām, bija uzbrukums īpatņu mājas sardzei. Nepagāja pat diena, kad tie jau bija izdzenāti uz visām debespusēm. Tā kā sargu vairs nav un ari mūsu imbrīnes ir sagūstītas, kurš pasargās īpatņu valstību no bojāejas, ko? Tādi kā jūs un es, tā, lūk. - Klauns nometa tītara kāju zemē. - Tādi gļēvuļi kā jūs man riebjas. Esmu zaudējis apetīti.

- Viņi noguruši, ilgu ceļu iet, - iebilda salokāmais cilvēks. - Ļaut viņiem atpūsties.

Klauns pacēla gaisā pirkstu kā skolotājs. - Kā tad! Par visu ir jāmaksā. Man vienalga, vai jūs te paliksiet tikai stundu vai veselu mēnesi, bet, kamēr esat šeit, jums ir jābūt gataviem cīnīties. Jā, jūs izskatāties pēc nožēlojamas bērnu saujiņas, taču esat brīnumaini, tāpēc zinu, ka jums piemīt apslēptas spējas. Parādiet, ko protat!

Viņš pieslējās kājās un tuvojās Enoham, izstiepis roku, it kā grasītos meklēt īpašās spējas zēna kabatās. - Ei tu, dari, ko spēj!

- Lai to parādītu, man vajadzīgs kāds mirušais, - sacīja Enohs. - Un tu vari par tādu kļūt, ja piedursi man kaut pirkstu!

Klauns pievērsās Emmai. - Un kā tad ar tevi, mīļumiņ? -Emma pacēla gaisā pirkstu un uzšķīla tā galā liesmu, kas uzplauka kā svecīte uz dzimšanas dienas tortes. Klauns iesmējās un piebilda: - Tev ir humora izjūta! Tas man patīk. - Viņš devās pie neredzīgajiem brāļiem.

- Viņu galvas ir saistītas, - Melina paziņoja un nostājās starp klaunu un brāļiem. - Zēni redz ar ausim un vienmēr zina, ko domā otrs.

Klauns sasita plaukstas. - Beidzot kaut kas noderīgs! Viņi būs mūsu novērotāji. Vienu aizsūtīsim uz karnevālu, bet otru atstāsim te. Ja tur notiks kaut kas nelāgs, mēs uzreiz par to uzzināsim!

Klauns paspraucās garām Melīnai. Brāļi bailēs atkāpās.

- Viņus nedrīkst šķirt! - Melina iebilda. - Džoelam-un-Pite-ram nepatīk, ja tos šķir.

- Viņiem nepatīk arī neredzami beigti briesmekļi, kas dzenas pakaļ, - klauns iebilda un vilka vecāko brāli nost no jaunākā. Zēni sadevās rokās un skaļi iekaucās, klakšķinādami mēles un nevaldāmi izvalbīdami acis. Es jau grasījos iejaukties, kad brāļi palaida viens otru vaļā un sāka kliegt divtik skaļi un tik spalgi, ka šķita - man galva pārsprāgs. Šķīvji uz galda sašķīda lauskās, visi paslēpās zem galda un aizspieda ausis. Man šķita, ka dzirdu sasalušajos apakšstāvos parādāmies plaisas.

Kad atbalss pagaisa, Džoels-un-PIters drebēdami pieplaka viens otram uz grīdas.

- Paskaties, ko tu nodarīji! - Melina uzkliedza klaunam.

- Augstie dievi, cik iespaidīgi! - klauns iesaucās.

Bronvlne sagrāba klaunu vienā rokā un pacēla to gaisā.

- Un, ja jūs turpināsiet mūs pazemot, es iztriekšu jūsu galvu cauri sienai, - viņa mierīgi pabeidza sakāmo.

- Lūdzu... piedodiet, - klauns kvieca caur sažņaugto balseni. - Vai... liksiet mani... zemē?

- Laid to klaunu vaļā, Vīne, - Olivija ierosināja. - Viņš jau atvainojās.

Bronvlne negribīgi nolaida klaunu uz grīdas. Tas sāka klepot un ar plaukstām gludināt drēbes. - Šķiet, ka nebūšu jūs pienācīgi novērtējis, - viņš ierunājās. - Jūs būsiet labs papildinājums mūsu armijai.

- Es jau teicu, ka mēs negrasāmies stāties jūsu stulbajā armijā, - es atgādināju.