Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

no citām cilpām, - viņš piebilda un pieturēja durvis mūsu priekšā.

- Un jūs? No kurienes nākat jūs? - Milards gribēja zināt.

Salokāmais cilvēks ieveda mūs citā vestibilā, kur varējām

parunāt, netraucējot guļošos. Šajā telpā dominēja divas milzīgas, ar desmitiem putnu goda zīmju greznotas koka durvis. - Es nākt no sasalušā tuksneša zemes viņpus Ledus klājam. Pirms simtiem gadu, kad rasties pirmie tukšpauri, pirmajai viņi uzbrukt manai mājai. Un pilnībā izpostīt. Nogalināt visus ciemata iedzīvotājus. Vecu sievieti. Mazu bērnu. Visus. - Viņš savicināja gaisā roku kā cērtot. - Es paslēpties sviesta ķērnē un elpot pa salmu stiebru, kamēr tajā pašā mājā nogalināt mans brālis. Pēc tam es nākt uz Londonu un izglābties no tukšpau-riem. Bet ari viņi nākt šurp.

- Cik briesmīgi! - Bronvīne iesaucās. - Jūtu jums līdzi.

- Vienu dienu mēs atriebt, - vīrietis sadrūmis piebilda.

- To jūs jau teicāt, - iejaucās Enohs. - Cik tad liela ir jūsu armija?

- Tagad seši, - salokāmais cilvēks norādīja uz telpu, no kuras nupat bijām izgājuši.

- Seši cilvēki?! - Emma nesaprata. - Jūs runājāt par viņiem...

Es nezināju, smieties vai raudāt.

- Kopā ar jums sanākt septiņpadsmit, mūsu skaits strauji pieaugt.

- Nu, nu, nu, - es iebildu. - Mēs neesam nākuši šurp, lai iestātos jūsu armijā.

Vīrietis uzmeta man skatienu, kas varētu sastindzināt elli, tad novērsās un atvēra divviru durvis.

Mēs viņam sekojām un iegājām lielā istabā, kuras vidū stāvēja masīvs, ovāls galds; tā virsma bija nopulēta kā spogulis.

- ŠI ir Imbriņu padomes saietu vieta, - salokāmais cilvēks paziņoja.

Visapkārt no sienām uz mums vērās slavenu senu īpatņu portreti. Tie nebija vis ierāmēti, bet gan uzgleznoti tieši uz mūra ar eļļas krāsām, ogli un vaska krltiņiem. Man vistuvāk atradās seja ar lielām, vērīgām acīm un pavērtu muti, kurā darbojās īsta ūdens strūklaka. Ap muti holandiešu valodā bija uzrakstīta devīze. Milards, nostājies man blakus, to pārtulkoja:

- No mūsu senču mutes plūst gudrības strūklaka.

Turpat blakus bija lasāms jau cits uzraksts, šoreiz latiņu valodā: -Ardet nec consomitur, - Melīna nolasīja. - Sadedzināti, bet ne iznicināti.

- Cik precīzi, - Enohs sacīja.

- Nespēju noticēt, ka patiesi esmu nonākusi šeit, - Melīna piebilda. - Esmu daudz lasījusi par šo vietu un sapņojusi par to tik ilgus gadus.

- Tā ir tikai istaba, - Enohs norūca.

- Tev - varbūt. Man tā ir visas īpatņu pasaules sirds.

- Izrauta sirds, - ierunājās kāda nepazīstama balss, un pagriezies es ieraudzīju mums tuvojamies klaunu - to pašu, kurš mūs bija izsekojis karnevālā. - Mis Kovārne stāvēja šajā pašā vietā, kad viņu nolaupīja. Mēs atradām uz grīdas viņas spalvu kaudzīti. - Runātājam piemita amerikāņu akcents. Viņš apstājās dažu pēdu attālumā un tur arī palika, kaut ko košļādams, iespraudis roku sānos. - Tie ir viņi? - klauns pavaicāja salokāmajam cilvēkam, norādījis uz mums ar tītara kāju. - Mums nepieciešami karotāji, nevis mazi bērni.

- Man ir simt divpadsmit gadu! - Melīna iebilda.

- Kā tad. Esmu to jau kaut kur dzirdējis, - klauns novilka. - Starp citu, es jau tirgus laukumā sapratu, ka esat īpatņi. Jūs esat visskaidrāk pamanāmais brīnumaino ļaužu bariņš, kādu man jebkad nācies redzēt.

- Es viņiem teicu to pašu, - sacīja salokāmais cilvēks.

- Nespēju aptvert, kā viņiem izdevies noiet visu šo garo ceļu no Velsas un netikt noķertiem, - klauns piebilda. - Patiesībā tas ir aizdomīgi. Vai tiešām neviens no jums nav nebūtne?

- Kā jūs uzdrošināties! - Emma protestēja.

- Mūs tiešām sagūstīja, - Hjū lepni paziņoja, - bet tie briesmoņi, kas to izdarīja, nenodzīvoja pietiekami ilgi, lai kādam par to pavēstītu.

- Kā tad, un es esmu Bolīvijas karalis, - paziņoja klauns.

- Es nemeloju! - Hjū nodārdināja, stipri pietvīcis.

Klauns pacēla gaisā rokas. - Labi, labi, tikai nomierinies, puis! Esmu pārliecināts, ka Paceplīte nebūtu jūs laidusi iekšā, ja kāds no jums nebūtu īsts. Labāk būsim draugi. Uzēdiet kādu tītara kāju!

Mūs nevajadzēja aicināt divreiz. Bijām pārlieku izsalkuši, lai ilgāk apvainotos.

Klauns aizveda mūs pie galda, kas vai lūza no ēdamā: tur bija tādi paši vārīti rieksti un cepta gaļa kā tā, kas mūs kārdināja karnevālā. Mēs sapulcējāmies ap galdu un bezkaunīgi stūķējām ēdienu aiz vaigiem. Salokāmais cilvēks notiesāja piecus ķiršus un nelielu maizes kancīti un tad paziņoja, ka nekad agrāk nav tik ļoti pārēdies. Bronvlne gan staigāja šurpu turpu gar telpas sienu, graužot nagus, jo bija pārāk satraukta, lai ēstu.

Kad bijām paēduši un pārvērtuši galdu par apgrauztu kaulu un mērces traipu postažu, klauns atslīga krēslā un paziņoja: - Nu tā, brīnumainie bērni, kā tad ir patiesībā? Kāpēc esat nākuši šurp tik tālu no pašas Velsas?

Emma noslaucīja lūpas un atbildēja: - Lai palīdzētu savai imbrīnei.

- Un kad būsiet palīdzējuši? - klauns turpināja. - Ko pēc tam?

Lai gan biju aizņemts, ar maizes drupačām uzslaukot mērces paliekas, tobrīd pavēros uz runātāju. Jautājums bija tik tiešs un tik skaidri uzdots - tik acīm redzams -, ka nespēju aptvert, kāpēc neviens no mums to līdz šim nebija izteicis.