Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Šī te meitene, - medmāsa ar planšeti norādīja uz vaidošo pacienti, - kā liecina slimības vēsture, pratusi lidot, bet es neesmu ne reizi redzējusi viņu kaut collu paceļamies no gultas. Kas attiecas uz trešo, viņai jābūt neredzamai. Bet viņa ir pavisam skaidri saskatāma.

- Vai viņi tika spīdzināti? - Emma pavaicāja.

- Noteikti. Spīdzināšanas rezultātā viņi ir kļuvuši ārprātīgi! - klauns atcirta. - Tos mocīja tik ilgi, līdz viņi aizmirsa, ka ir brīnumaini!

- Mani varētu spīdzināt visu dienu bez pārstājas, - Mi-lards noteica. - Es nekādā gadījumā neaizmirstu savas īpašās spējas.

- Parādiet viņiem rētas, - klauns sacīja medmāsai.

Sieviete piegāja pie nekustīgi gulošās pacientes un pavilka

nost palagu. Šauras, sarkanas rētas klāja viņas vēderu, kaklu un stiepās zem zoda, katra aptuveni cigaretes garumā.

- Es diez vai tos sauktu par spīdzināšanas pierādījumiem, - Milards skeptiski iebilda.

- Kā tad jūs to nosauktu? - medmāsa sadusmojās.

Izlicies nedzirdam jautājumu, Milards pavaicāja: - Ir vēl

kādas rētas, vai arī tas ir viss?

- Nē, vairāk gan nekā īpaša nav, - medmāsa atbildēja un parāva malā palagu, atsedzot sievietes kājas. Mēs ieraudzījām rētas ceļa bedrītē, augšstilba iekšpusē un uz pēdām.

Milards pieliecās tuvāk un nopētīja pēdu. - Dīvaina vieta, jums tā nešķiet?

- Ko tu gribi teikt, Mīli? - Emma pajautāja.

- Kuš! - iejaucās Enohs. - Lai viņš tēlo Šerloku, ja vēlas. Man tas šķiet samērā uzjautrinoši.

-Varbūt iegriezīsim viņam desmit vietās? Tad redzēsim, vai viņš to uzskatīs par spīdzināšanu! - klauns izmeta.

Milards šķērsoja istabu un piegāja pie čukstošā vīrieša gultas. - Vai drīkst viņu izmeklēt?

- Esmu pārliecināta, ka viņam nebūs iebildumu.

Milards noņēma palagu no vīrieša kājām. Uz katras kailās pēdas vīdēja tāda pati rēta kā nekustīgi gulošajai sievietei.

Medmāsa pievērsās meitenei, kas grozījās gultā. - Ja tā nav spīdzināšana, kas tad tas ir?

- Izpēte, - Milards atbildēja. - Griezumi ir precīzi, ķirurga veikti. Tie nav izdarīti, lai radītu sāpes. Iespējams, ir izmantota pat anestēzija. Nebūtnes kaut ko meklē.

- Ko tieši? - Emma vaicāja, lai gan šķita, ka viņa baidās dzirdēt atbildi.

- Ir kāds sens teiciens par īpatņa pēdām, - Milards atgādināja. - Vai kāds no jums to atceras?

Horācijs nocitēja: - īpatņa pēda ir durvis uz viņa dvēseli. To gan mēdz teikt maziem bērniem, lai pārliecinātu uzvilkt apavus, kad viņi dodas ārā rotaļāties.

- Iespējams, bet varbūt tā gluži nav, - Milards secināja.

- Nemuļķojies nu! Vai tu domā, ka viņi meklēja...

- Šo cilvēku dvēseles. Un atrada.

Klauns skaļi iesmējās. - Kādas muļķības! Vai tikai tāpēc, ka tie zaudējuši savas spējas, jūs secināt, ka viņiem atņemtas otrās dvēseles?

- Zināmā mērā. Mums ir skaidrs, ka briesmoņi interesējas par otro dvēseli jau gadiem ilgi.

Tobrīd man atmiņā atausa saruna ar Milardu, kad mēs braucām vilcienā: - Bet tu pats man teici, ka mums ļauj iekļūt cilpās īpatņa dvēsele. Tātad, ja šiem cilvēkiem dvēseles vairs nav, kā viņi ir nonākuši šeit?

- Nu tu ķeries pie beidzamā salmiņa, - ierunājās Emma. - Manuprāt, tu jau ej par tālu, Milard!

- Ļaujiet man pateikt līdz galam, tikai vienu mirkli! - Milards neatstājās, jau nervozi staigādams šurpu turpu pa palātu. - Diez vai būsiet dzirdējuši par kādu parasto, kurš būtu pa īstam iegājis cilpā?

- Neesmu, jo nevienam nav noslēpums, ka tas nav iespējams, - attrauca Enohs.

- Gandrīz tā, - Milards iebilda. - Tas nav viegli un jauki, bet vienreiz tas ir atgadījies. Nelegāla mis Peregrines brāļa eksperimenta rezultātā, kas, pēc manām domām, notika, pirms viņš sajuka prātā un izveidoja šķeltnieku grupu, kas pārtop par nebūtnēm.

- Kāpēc tad mēs neko neesam par to dzirdējuši? - Enohs pajautāja.

- Tāpēc, ka tas ir ārkārtīgi pretrunīgs fakts, kas tika acumirklī noklusināts, lai neviens nemēģinātu ko tādu atkārtot. Jebkurā gadījumā izrādās, ka ir iespējams ievest parastu cilvēku cilpā, bet viņam ir jāpalīdz ar spēku, un to var izdarīt tikai kāds, kam piemīt imbrīnes spējas. Bet, tā kā parastajiem nav otras dvēseles, viņi nespēj tikt galā ar cilpas mantotajiem paradoksiem un viņu smadzenes pārvēršas putrā. Viņi jau mirklī, kad nonāk cilpā, pārtop par nemaņā esošiem dārzeņiem, kas tikai siekalojas. Līdzīgi tiem, ko redzam savu acu priekšā.

Sekoja mirklis klusuma, līdz mēs aptvērām Milarda sacīto. Tad Emma pielika plaukstas pie lūpām. - Sasodīts! Viņam ir taisnība.

- Tā nu tas ir, - klauns secināja. - Tādā gadījumā situācija ir vēl ļaunāka, nekā mēs domājām.

Jutu, kā no telpas pazūd gaiss.

- Neesmu pārliecināts, ka visu līdz galam sapratu, - Horā-cijs paziņoja.

- Viņš teica, ka briesmekļi ir nolaupījuši šo cilvēku dvēseles! - Olīvija iekliedzās, raudādama metās pie Bronvīnes un noslēpa seju viņas mētelī.