Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Un kāda gan jēga cīnīties? - Emma mani atbalstīja. - Jūs pat nezināt, kur imbrīnes tiek turētas.

Salokāmais cilvēks izslēja locekļus virs krēsla un nostājās pār mums. - Jēga ir tāda: ja briesmoņi dabūt visas pārējās im-brines, viņi kļūt neapturami, - vīrietis paskaidroja.

- Man šķiet, ka viņi jau ir diezgan neapturami, - es iebildu.

-Ja tos uzskatāt par neapturamiem, jūs vēl neko īsti neesat

redzējuši, - klauns nepiekrita. - Un, ja iztēlojaties, ka tie liks jūs mierā, kamēr jūsu imbrine ir brīvībā, jūs esat vēl lielāki muļķi, nekā man šķita.

Horācijs piecēlās kājās un nokremšļojās. - Jūs nupat atklājāt visļaunāko notikumu attīstības iespēju. Pēdējā laikā man nācies dzirdēt pagalam daudz sliktāko scenāriju, bet neesmu dzirdējis kaut vienu argumentu, kas apliecinātu vislabāko iznākumu.

- 0, tās tik varētu būt pasakas! - Klauns iesmējās. - Aiziet, jauko zēn, paklausīsimies, kas tev sakāms!

Horācijs dziļi ievilka elpu un saņēmās drosmi. - Briesmoņi kāroja pēc imbrlnēm un tagad ir tās dabūjuši - gandrīz visas. Kaut vai tikai tava argumenta atspēkošanai teikšu, ka nekas vairāk nebūtnēm nav vajadzīgs. Tagad viņi var īstenot savus neģēlīgos plānus. Un to viņi ari dara: pārtop supernebūtnēs jeb pusdievos vai kas nu viņi kāro būt. Un pēc tam viņiem vairs nebūs vajadzīgas ne imbrīnes, ne brīnumainie bērni, ne laika cilpas, tāpēc tie varēs kļūt par pusdieviem kaut kur citur un atstāt mūs mierā. Un tad viss ne tikai nokārtosies. Viņi būs labāki nekā iepriekš, jo neviens vairs nemēģinās mūs apēst vai nolaupīt mūsu imbrines. Tad beidzot pēc tik ilga laika mēs varētu doties atvaļinājumā uz ārzemēm kā agrāk un nedaudz apskatīt pasauli. Mēs varētu spert kāju tur, kur nav tik auksts un debesis nav apmākušās trīssimt dienas gadā. Tādā gadījumā - kāda gan jēga palikt šeit un cīnīties? Mēs tikai metīsimies uz viņu zobeniem, lai gan viss var itin jauki nokārtoties arī bez mūsu iejaukšanās.

Kādu brīdi nevienam nebija, ko teikt. Tad klauns sāka smieties. Viņš smējās un smējās, cepures pušķiem sitoties pret sienu, līdz beigu beigās novēlās no krēsla.

Tad ierunājās Enohs: - Man vienkārši trūkst vārdu. Pagaidiet, nē, man ir gan, ko teikt! Horācij, tās ir satriecošākās, naivākās un gļēvulīgākās fantāzijas, kādas man jelkad nācies dzirdēt.

- Bet tas ir iespējams, - Horācijs uzstāja.

- Jā. Tikpat reāli kā pasakas, ka mēness veidots no siera. Sasodīts, tas vienkārši nav iespējams!

- Šo strīdu es varēt izbeigt tūlīt pat, - iejaucās salokāmais cilvēks. - Jūs gribēt zināt, ko briesmoņi mums izdarīt, kad viss būt viņu varā? Nāciet, es parādīt...

- Tikai ar stipriem nerviem, - klauns piebilda, pavēries uz Olīviju.

-Ja viņi spēs to pārdzīvot, to varēšu ari es, - meitene sacīja.

- Es jūs brīdināju. - Klauns paraustīja plecus. - Nāciet man līdzi!

- Es neietu tev līdzi pat tad, ja būtu jābēg no grimstoša kuģa, - noteica Melīna, palīdzot trīcošajiem neredzīgajiem brāļiem piecelties kājās.

- Tad palieciet te, - klauns attrauca. - Visi citi, kas nav ar mieru nogrimt līdz ar kuģi, sekojiet man!

Ievainotie gulēja dažādās gultās uz ātru roku izveidotā slimnīcas palātā, un tos pieskatīja medmāsa ar izvalbītu stikla aci. Pavisam bija trīs pacienti, ja par tādiem šos cilvēkus vispār varēja nosaukt: vīrietis un divas sievietes. Vīrietis gulēja uz sāniem, daļējā nemaņā kaut ko čukstēja un siekalojās. Viena no sievietēm truli blenza griestos, bet otra grozījās zem palaga un murgojot klusi vaidēja. Daži bērni noraudzījās uz pacientiem no gaiteņa, turoties pa gabalu, - ja nu šie ļaudis sasirguši ar kādu lipīgu kaiti.

- Kā viņi justies šodien? - salokāmais cilvēks pajautāja medmāsai.

- Sliktāk, - sieviete atbildēja, šaudoties no gultas uz gultu.

- Tagad viņi turas tikai ar miegazālēm, pretējā gadījumā viņi visu laiku kliegtu.

Cilvēkiem nebija acīm redzamu ievainojumu - ne asiņainu apsēju, ne ieģipsētu locekļu. Traukos nepilēja sarkanīgs šķidrums. Telpa drīzāk atgādināja psihiatriskās klīnikas, nevis traumu nodaļas papildu palātu.

- Kas viņiem kaiš? - es painteresējos. - Vai viņi tika savainoti uzbrukuma laikā?

- Nē, viņus šurp atveda mis Paceplīte, - medmāsa atbildēja.

- Viņa tos atrada pamestus kādā slimnīcā, ko nebūtnes bija pārvērtuši tādā kā medicīnas laboratorijā. Šos nabaga radījumus izmantoja kā izmēģinājumu trusīšus prātam neaptveramos eksperimentos. Te jūs redzat rezultātu.

- Mēs sameklējām viņu vecās slimības vēstures, - klauns papildināja. - Nebūtnes tos nolaupīja pirms vairākiem gadiem. Šie cilvēki jau sen tika uzskatīti par mirušiem.

Medmāsa nocēla no sienas virs čukstošā vīrieša galvas planšeti. - Šis te ir Benterets. Viņš esot pārvaldījis simt valodas, bet tagad spēj tikai bezgalīgi atkārtot vienu vārdu.

Es pielavījos tuvāk un nopētīju vīrieša lūpas. - Zvaniet, zvaniet, zvaniet, - viņš nebeidza atkārtot bez skaņas. - Zvaniet, zvaniet, zvaniet.

Bezjēdzīgi. Viņš bija zaudējis prātu.