Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Kāds zēns no karnevāla norādīja mums ceļu šurp, - Enohs paskaidroja un līmeniski pacēla plaukstu līdz zodam. - Aptuveni tik garš. Ar muļķīgu cepuri galvā...

- Viens no mūsu novērotājiem, - mis Paceplīte pamāja ar galvu. - Bet kā jūs atradāt viņu?

- Mēs noķērām vienu no jūsu spiegu baložiem, - Emma lepni atbildēja, - un tas atveda mūs līdz šai cilpai. - (Par to, ka mis Peregrine šo putnu nožmiedza, viņa neko neminēja.)

- Mani baloži! - mis Paceplīte iesaucās. - Bet kā jūs uzzinājāt par viņiem? Un vienu pat noķērāt...?

Tad Milards spēra soli uz priekšu. Lai nenosaltu, viņš bija aizņēmies Horācija apmetni no maskēšanās istabas, un, lai gan mis Paceplīte nešķita izbrīnīta, redzot mēteli karājamies gaisā, neredzamais zēns viņu pārsteidza, sākdams runāt: - Es izskaitļoju jūsu putnu atrašanās vietu pēc īpatņu pasakām, bet pirmoreiz mēs par viņiem dzirdējām jūsu zvērnīcā kalna galā no kāda pretencioza suņa.

- Bet manas zvērnīcas atrašanās vieta nevienam nav zināma!

Tobrīd mis Paceplīte jau bija tik šokēta, ka gandrīz nespēja parunāt, un, tā kā ikviena mūsu atbilde izraisīja tikai jaunus jautājumus, izklāstījām imbrinei visu notikušo tik ātri, cik varējām, sākot ar mūsu izglābšanos no salas sīkajās laiviņās.

- Mēs tik tikko nenoslīkām! - Olīvija iesaucās.

- Un tukšpauri mūs gandrīz nošāva, uzspridzināja un aprija, - Bronvīne piebilda.

- Un mēs tik tikko negājām bojā zem metrovilciena, - papildināja Enohs.

- Un mūs gandrīz nosita kāds galdiņš, - Horācijs uzmeta telekinēzes pārzinātājai nešpetnu skatienu.

- Mēs esam veikuši tālu ceļu caur bīstamu teritoriju, -Emma turpināja, - tikai lai sameklētu kādu, kas varētu palīdzēt mis Peregrlnei. Mēs stipri ticējām, ka šis cilvēks varētu būt jūs, mis Paceplīte.

- Patiesībā mēs uz to paļāvāmies, - Milards rezumēja.

Pagāja daži mirkļi, līdz mis Paceplīte atguva spēju runāt

un, piesmakuši no aizkustinājuma, sacīja: - Brīnišķīgie, drosmīgie bērni! Jūs esat brīnums, ikviens no jums, un iespēju saukt jūs par saviem aizbilstamiem ikviena imbrlne uzskatītu par veiksmi. - Viņa notrausa asaru ar apmetņa piedurkni. - Esmu ļoti noskumusi par to, kas notika ar jums un mis Pe-regrlni. Es viņu labi nepazinu, jo esmu jau pavisam veca, bet vienu gan jums apsolu: mēs viņu atgūsim! Viņu un visas mūsu māsas!

Atgūsim?

Un tobrīd es aptvēru, ka mis Peregrine joprojām ir noslēpta Horācija maisā. Mis Paceplīte vēl nebija viņu redzējusi!

Ari Horācijs atcerējās: - Bet viņa taču ir tepat! - Viņš nolika maisu zemē un atsēja.

Jau nākamajā mirkli mis Peregrine izstreipuļoja laukā, apdullusi pēc tik ilga tumsā pavadītā laika.

- Seno ļaužu vārdā! - mis Paceplīte iesaucās. - Bet... es dzirdēju, ka nebūtnes viņu sagūstījuši!

- Mis Peregrine bija sagūstīta, - Emma apstiprināja, - bet pēc tam mēs viņu atbrīvojām!

Mis Paceplīte bija tik satraukta, ka pielēca kājās bez spieķa un man nācās pieturēt viņu aiz elkoņa, lai imbrlne nenoveltos uz sāniem. - Alma, vai tā tiešām esi tu? - mis Paceplīte noelsa un, atkal atguvusi līdzsvaru, metās uz priekšu, lai apskautu mis Peregrini. - Sveika, Alma! Vai tā tiešām esi tu?

- Tā ir viņa! - Emma sacīja. - Tā ir mis Peregrine!

Mis Pacepllte turēja putnu izstieptas rokas attālumā un grozīja uz visām pusēm, bet mis Peregrine nepārstāja knosīties.

- Tā, tā, tā, - mis Pacepllte murmināja zem deguna, piemiegusi acis un cieši sakniebusi lūpas. - Jūsu direktorei kaut kas ir lēcies.

- Viņa tika savainota, - Olivija izstāstīja. - Un ir smagi cietusi.

- Viņa vairs nespēj atgriezties cilvēka veidolā, - Emma piebilda.

Mis Pacepllte skumji pamāja ar galvu, it kā pati jau būtu to sapratusi. - Cik sen?

- Trīs dienas, - Emma paskaidroja. - Kopš brīža, kad mēs viņu atbrīvojām no nebūtnēm.

Un es turpināju: - Jūsu suns mūs brīdināja: ja neatgriezīsim viņu cilvēka ādā pavisam drīz, tas vairs nenotiks nekad.

- Tā ir, - mis Paceplīte apstiprināja. - Edisonam šajā ziņā ir pilnīga taisnība.

- Viņš ari teica, ka palīdzēt varot tikai imbrine, - atcerējās Emma.

- Arī tas ir tiesa.

- Viņa ir pārvērtusies, - sacīja Bronvīne. - Un vairs nav savā ādā. Mums jāatgūst vecā labā mis P.l

- Mēs nedrīkstam pieļaut, lai tas nenotiktu! - piebilda Ho-rācijs.

- Nu? - Olīvija uzstāja. - Lūdzu, esiet tik laipna un pārvērtiet viņu atkal par cilvēku!

Mēs bijām ielenkuši mis Paceplīti un izdarījām gluži vai taustāmu spiedienu.

Viņa salika plaukstas kopā, kā lūdzot, lai mēs apklustam.

- Kaut tas būtu tik vienkārši un tik ātri izdarāms! Paliekot putna veidolā pārlieku ilgi, imbrīnes sastingst kā tādi sasaluši muskuļi. Ja mēģināsim mis Peregrīni pārvērst atpakaļ pārāk strauji, viņa salūzis. Viņa jāatgriež vecajā veidolā ar masāžas palīdzību un jāstrādā ļoti maigi, gluži kā ar mālu. Ja veltīšu šim darbam visu nakti, iespējams, līdz rītam būšu tikusi galā.

-Ja viņa tik ilgi izvilks, - Emma nočukstēja.

- Lūgsim Dievu, lai izturētu, - sacīja mis Pacepllte.