Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Olivija izlēma labāk parādīt, nevis stāstīt. Pametusi šķērs-ieliņu, viņa tuvojās cilvēku pulciņam, pavērsās ar seju pret ēku un sāka kliegt, cik vien bija viņas spēkos: - Sveika, mis Paceplīte! Ja esat tur iekšā, lūdzu, iznāciet laukā! Mums nepieciešama jūsu...

Pirms Olīvija paspēja pabeigt teikumu, Bronvīne jau bija sagrābusi viņu, un pēdējie vārdi izskanēja spēcīgās meitenes padusē. - Vai tu esi zaudējusi prātu? - Bronvīne nesa Olīviju pie mums, pasitusi padusē. - Tevis dēļ mūs visus atradīs!

Nolikusi mazo meiteni zemē, viņa jau grasījās turpināt rāties, kad pār Olīvijas seju sāka plūst asaras. - Kāda vairs nozīme tam, ka mūs atradīs? - viņa sacīja. - Ja nevaram sameklēt mis Paceplīti un izglābt mis Peregrīni... kāda starpība, vai mums tūlīt uzbruks vesela nebūtņu armija vai ne?

Kāda kundze atrāvās no cilvēku bariņa un tuvojās mums. Viņa bija paveca, ar gadu saliektu muguru. Kundzes seju daļēji noslēpa apmetņa kapuce. - Vai mazajai nevajag palīdzēt? -sieviete vaicāja.

- Ar viņu viss ir kārtībā, paldies, - Emma noraidoši attrauca.

- Tā nav taisnība! - Olīvija iebilda. - Nekas nav kārtībā! Mēs tikai gribējām dzīvot mierā uz savas salas, un tad atnāca ļaunie un nodarīja pāri mūsu direktorei. Tagad mēs tikai vēlamies viņai palīdzēt, bet nespējam izdarīt pat to!

Olīvija nokāra galvu un sāka rūgti raudāt.

- Tādā gadījumā, - sieviete turpināja, - jums ir traki paveicies, ka atnācāt tieši pie manis.

Olīvija pavērās augšup, nošņaukājās un pavaicāja: - Kāpēc?

Un tad sieviete izgaisa.

Tā vienkārši.

Viņa izzuda no savām drēbēm, un tukšais virsvalks pēkšņi sašļuka uz ietves, gaisam noplaukšķot. Bijām pārlieku satriekti, lai kaut ko teiktu, bet tad pēkšņi no pamestā apģērba gabala krokām izlēca sīks putniņš.

Es stāvēju kā sastindzis, nebūdams pārliecināts, vai apjēdzu notiekošo.

- Vai kāds zina, kas tas par putnu? - Horācijs painteresējās.

- Manuprāt, tas ir paceplītis, - Milards pavēstīja.

Putniņš sasita spārnus, palēcās gaisā un aizlidoja, nozūdot

aiz mājas stūra.

- Viņu nedrīkst pazaudēt! - Emma iesaucās, un mēs visi metāmies apkārt mājai pakaļ putnam, klūpot un slīdot uz ledus, un nonācām sniega pieputinātā šķērsieliņā, kas stiepās starp apledojušo un nākamo ēku.

Putnu nekur neredzēja.

- Sasodīts! - Emma norūca. - Kur tas palika?

Un tad mums zem kājām atskanēja savādi trokšņi: metāliska klabēšana, balsis, tāda kā ūdens tecēšana. Paspēruši sniegu malā, ieraudzījām ķieģeļu sienā koka durvis - iespējams, ieeju ogļu pagrabā.

Durvis nebija aizslēgtas. Mēs atrāvām tās vaļā. Iekšā bija redzami pakāpieni, kas veda lejup tumsā. Tos klāja ātri kūstošs ledus, un izkusušā ūdens straume skaļi ietecēja neredzamā renstelē.

Emma pieplaka pie zemes un sauca tumsā: - Hallo? Vai tur kāds ir?

- Ja jūs nākat, tad dariet to ātri! - atbildēja balss no tālienes.

Emma pārsteigumā pielēca kājās, tad iekliedzās: - Kas jūs esat?

Mēs gaidījām atbildi. Tās nebija.

- Kāpēc mēs kavējamies? - Olīvija nepacietīgi ierunājās. - Tā ir mis Paceplīte!

- To mēs nevaram zināt. - Milards bija skeptisks. - Mēs nezinām, kas šeit noticis.

- Lai notiek, es noskaidrošu, - Olīvija paziņoja un, pirms kāds paspēja viņu apturēt, bija jau nozudusi aiz pagraba durvīm, nolēkusi lejā un viegli piezemējusies uz grīdas. - Es vēl esmu dzīva! - no tumsas kā ķircinoties atskanēja viņas balss.

Un tā mēs nokaunējušies sekojām Olīvijai un rausāmies lejā pa kāpnēm, kur atradām biezajā ledū izcirstu gaiteni. No griestiem pilēja ledains ūdens un nebeidzamā straumē tecēja lejā pa sienām. Tur nebija pavisam tumšs; no ejas aiz priekšā vīdošā pagrieziena mirgoja vāra gaisma.

Dzirdējām tuvojamies soļus. Mūsu acu priekšā sienu noklāja ēna. Tad no gaiteņa līkuma iznira apmetni tērpta figūra un gaismā iezīmējās tās siluets.

- Sveiki, bērni, - figūra sacīja. - Es esmu Balensiaga Pacep-līte un ļoti priecājos jūs šeit redzēt.

Es esmu Balensiaga Pacephte.

Šо vārdu skaņa ausim šķita kaut kas līdzīgs korķa izsprāgšanai no pudeles spiediena rezultātā. Vispirms bija dzirdama sākotnējā noplūde - elsas, apjukuma pilni smiekli tam sekoja prieka eksplozija. Mēs ar Emmu lēkājām un apskāvāmies; Horācijs metās ceļos un cēla rokas pret debesim mēmās urravās. Olivija bija tik satraukta, ka pacēlās gaisā ar visām smagajām kurpēm kājās un stostīdamās murmināja: - Mēs-mēs-mēs... mēs domājām, ka nekad vairs... nekad vairs neredzēsim nevienu imbrlni!