Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Klauni? - viņa pārvaicāja. - Es tev piekrītu, bet ir grūti noskaidrot, kur visā šai trakumā uzsākt meklējumus.

- Mums jāsāk tur, kur parasti ir ikviena karnevāla visīpatnējākā vieta, - Enohs iejaucās mūsu sarunā. - Izklaidējošā dīvaiņu izrāde. - Viņš norādīja uz augstu, bezgaumīgu ēkas fasādi laukuma malā. - Dīvaiņu izrāde un īpatņi sader kopā kā piens un cepumi. Vai tukšpauri un nebūtnes.

- Parasti tā ir, - Emma piekrita, - bet tas zināms ari nebūt-nēm. Es nešaubos, ka mis Paceplīte nebūtu palikusi brīvībā līdz šim brīdim, ja būtu slēpusies tik redzamās vietās.

- Vai tev ir kāda labāka doma? - Enohs pajautāja.

Tādas nebija, un mēs nogriezāmies uz divaiņu izrādes teltenes pusi. Es atskatījos uz glūnošo klaunu, bet tas bija nozudis pūlī.

Dīvaiņu izrādes teltenē netīrs karnevālu iekšā saucējs klaigāja megafonā, solīdams par smieklīgi mazu samaksu parādīt “visšokējošākās dabas kļūdas, kādas vien likums atļauj izrādīt”. Tas bija nosaukts par Cilvēcīgo dīvainību kongresu.

- Izklausās pēc viesībām, kuras esmu apmeklējis, - Horācijs piezīmēja.

- Daži no šim dabas kļūdām varētu izrādīties īpatņi, - Mi-lards secināja, - un tādā gadījumā viņi varētu kaut ko zināt par mis Paceplīti. Es teiktu, ka tas ir ieejas maksas vērts.

- Mums nav, ar ko samaksāt par ieeju, - Horācijs izvilka no kabatas vienu vienigu ar pūkām apķepušu un notraipītu monētu.

- Kopš kura laika mums jāmaksā, lai iekļūtu dīvaiņu izrādes telti? - Enohs nesaprata.

Mēs viņam sekojām uz dīvaiņu izrādes nojumes aizmuguri, kur aiz sienai līdzīgās fasādes ieraudzījām lielu, nestabilu tel-teni. Kamēr meklējām kādu spraugu, pa kuru iespraukties iekšā, pārklājs tika atmests malā un no paviljona izbrāzās labi ģērbies kungs un dāma; vīrietis turēja sievieti uz rokām, un viņa vēdinājās pie sejas.

- Ceļu! - kungs uzkliedza. - Dāmai vajadzīgs gaiss!

Virs pārsega karājās uzraksts: TIKAI IZRĀDES DALĪBNIEKIEM.

Tiklīdz ielavījāmies iekšā, mūs uzreiz apstādināja. Uz polsterēta soliņa pie ieejas sēdēja parasta paskatā zēns, kurš acīm redzami pildīja kādu oficiālu uzdevumu. - Vai esat artisti? -viņš pajautāja. - Šeit drīkst ienākt tikai artisti.

Emma ar tēlotu aizvainojumu paziņoja: - Skaidrs, ka mēs esam artisti! - Un, lai to pierādītu, viņa uzšķīla pirksta galā sīku liesmiņu un nodzēsa to, piespiedusi pie acs.

Zēns, nebūt ne pārsteigts, paraustīja plecus. - Tad ejiet vien iekšā.

Mēs pasteidzāmies viņam garām, acis mirkšķinādami, un palēnām apradām ar tumsu. Dīvaiņu izrādes telts izrādījās brezenta auduma labirints ar zemiem griestiem - īpaši izgaismota eju kombinācija, kas spēji nogriezās ik pa divdesmit vai trīsdesmit pēdām, kur aiz katra pagrieziena gaidīja kāda jauna dabas kļūda. Skatītāju saujiņa - daži smejoši, citi bāli un dreboši - pagāja mums garām pretējā virzienā.

Daži pirmie dīvaiņi bija ierasti cirka izrāžu varoņi, turklāt ne sevišķi īpatnēji: kāds viscaur tetovējumiem klāts vīrietis, saukts par ilustrēto cilvēku; bārdaina dāma, kas glāstīja savu garo vaigubārdu un kaut ko tarkšķēja; cilvēks-adatu spilvens, kurš dūra sev sejā adatas un ar āmuru sita nāsīs naglas. Lai gan man tas viss šķita samērā iespaidīgi, mani draugi, no kuriem daži bija ar izrādēm apceļojuši Eiropu mis Peregrines sabiedrībā, nespēja glābties no garlaicības žāvām.

Zem uzraksta PĀRSTEIDZOŠIE SĒRKOCIŅU VĪRI kāds kungs, kuram pie drēbēm bija pielīmēts simtiem sērkociņu kārbiņu,

berzējās gar kolēģi, kas bija viscaur nolīmēts ar sērkociņiem, uzšķildams dzirksteles pie tā miesas, bet otrs tēloja pārbīli.

- Pašdarbnieki, - Emma nočukstēja un vilka mūs pie nākamā eksponāta.

Ar katru nākamo dīvaiņi kļuva arvien neparastāki. Mēs redzējām meiteni garā, bārkstainā kleitā, kam apkārt vijās un pēc komandas dejoja milzīgs pitons. Emma piekrita, kas tas ir vismaz kaut attāli īpatni, jo spēja dīdīt čūskas piemīt tikai sindrigastiem. Bet, kad Emma pieminēja mis Paceplīti, meitene pavērās uz mums ar ledainu skatienu, čūska sāka šņākt, izrādīdama savus zobus, un mēs devāmies tālāk.

- Tīrā laika kavēšana, - Enohs norūca. - Mis Peregrīnei atvēlētais laiks drīz beigsies, bet mēs klīstam pa karnevālu! Varbūt nopirksim konfektes un sarīkosim svētkus?

Bija atlicis tikai beidzamais dīvainis, ko aplūkot, tāpēc gājām vien tālāk. Pēdējais postaments bija tukšs, uz tā atradās tikai fona dekorācija: mazs galdiņš ar ziediem uz tā un uz molberta novietots uzraksts: PASAULSLAVENAIS SALOKĀMAIS CILVĒKS.

Uz paaugstinājuma iznāca skatuves strādnieks ar koferi. Nolicis to zemē, viņš aizgāja.

Sapulcējās skatītāji. Koferis atradās skatuvītes vidū. Ļaudis sāka klaigāt: - Kad būs izrāde?! Laidiet to ērmu laukā!

Koferis noraustījās. Tad sāka drebēt un gāzelēties šurpu turpu, līdz novēlās uz sāna. Ļaudis spiedās tuvāk skatuvei, neatraujot acis no ceļasomas. Slēdži atsprāga vaļā, un vāks pavisam nesteidzīgi sāka vērties vaļā. Uz pūli palūkojās baltu acu pāris, tad koferis pavērās vēl plašāk, atsedzot seju, - tas bija pieaudzis vīrietis ar glīti apgrieztām ūsām un mazām, apaļām brillītēm, kurš nez kā bija ielocījies koferī, kas nebija lielāks par manu rumpi.