Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Senās Romas laikos! - Horācijs piebilda un noliecās pār apģērbu statni.

Emma lika visiem pārģērbties. Jaunas drēbes ne tikai palīdzētu mums iekļauties sabiedrībā, bet ari nojauktu pēdas nebūtnēm, ja kāda mums sekotu. - Tikai apakšā atstājiet svīterus, ja nu iekuļamies jaunās nepatikšanās.

Bronvine un Olīvija aiz aizslietņa pielaikoja vienkāršas kleitas. Es nomainīju savas pelniem klātās un sviedriem pievilkušās bikses un jaku pret dažāda auduma, toties salīdzinoši tīru uzvalku. Šajā apģērbā jutos tik neērti, ka sāku prātot, kāpēc ļaudis ilgus gadu simteņus vienmēr valkājuši tik stīvas un oficiālas drēbes.

Milards uzvilka izsmalcinātu tērpu un apsēdās spoguļa priekšā. - Kā es izskatos? - viņš vēlējās zināt.

- Kā apģērbies neredzams zēns, - atbildēja Horācijs.

Milards nopūtās, vēl mirkli pakavējās spoguļa priekšā, tad

izģērbās un atkal kļuva neredzams.

Horācija sākotnējā aizrautība bija pagaisusi. - Šeit ir nožēlojama izvēle, - viņš sāka žēloties. - Ja drēbes nav kožu saēstas, tās ir notraipītas vai arī grasās izirt! Man tik ļoti apnicis izskatīties pēc ielas zeņķa.

- Ielas zeņķi labi iekļaujas vidē, - Emma ierunājās no aizslietņa otras puses. - Mazi kundziņi cilindros gan ne. - Viņa iznāca no aizslietņa, ģērbusies sarkanās, spīdīgās kurpēs bez papēža un zilā kleitā ar īsām piedurknēm, kuras svārku daļa beidzās tieši zem ceļa. - Ko teiksi? - viņa pavaicāja un apmeta loku, lai izrādītu plato svārku daļu.

Emma atgādināja Dorotiju no Oza zemes burvja, tikai bija daudz jaukāka. Nezināju, kā lai viņai to pasaku, visiem dzirdot, tāpēc tikai neveikli pasmaidīju un pacēlu gaisā īkšķi.

Emma iesmējās. - Tev patīk? Nu, tas nemaz nav labi, - viņa bikli piebilda. - Es izcelšos no pūļa kā uz augšu pacelts īkšķis. - Tad meitenes sejā parādījās sāpju izteiksme, it kā viņa justos vainīga, ka ir smējusies, ka atļāvusi sev īsu brīdi papriecāties, ņemot vērā visu, kas ar mums noticis un kas vēl bija jānokārto. Emma atkal nozuda aiz aizslietņa.

Arī mani nomāca bailes - visas šausmas, ko bijām redzējuši un kas manās domās atkal atgādināja par sevi kā apburtais loks. Tomēr nav iespējams justies slikti katru mirkli, es gribēju viņai pateikt. Smiekli nepadara ļauno vēl sliktāku vairāk nekā asaras - labāku. Tie nenozīmē, ka tev ir vienalga vai ka esi aizmirsis. Tas nozīmē tikai to, ka esi cilvēks. Bet es nezināju kā pateikt ari to.

Kad Emma nākamreiz iznāca no aizslietņa, viņa bija tērpusies maisveida blūzē ar uzrotītām piedurknēm un šauros svārkos, kas vilkās pa zemi. (Viņa drīzāk izskatījās pēc bezpajumt-nieces.) Tomēr sarkanās kurpes Emma bija paturējusi. Mana draudzene nespēja atturēties no spīguļiem, lai cik sīki tie būtu.

- Un šī te? - Horācijs vicināja pa gaisu apjomīgu, oranžu parūku, ko bija atradis. - Kā tā varētu palīdzēt kādam iekļauties parasto ļaužu sabiedrībā?

- Tā liek domāt, ka mēs dodamies uz karnevālu, - Hjū skaidroja, uzlūkodams pie sienas piespraustu plakātu, kas aicināja uz šādu pasākumu.

- Acumirkli! - Horācijs iesaucās un nostājās zem plakāta blakus Hjū. - Es esmu dzirdējis par to vietu! Tā ir veca tūristu cilpa.

- Kas ir tūristu cilpa? - es painteresējos.

- Savulaik tās bija sastopamas visā brīnumainajā pasaulē, -Milards sāka stāstīt. - Tās atradās stratēģiskās vietās vēsturiski nozīmīgos laikos. Kopā tās veidoja tādu kā Lielo tūri, ko savulaik uzskatīja par neatņemamu labi audzināta īpatņa izglītības priekšnoteikumu. Protams, tā tas bija pirms daudziem gadiem, kad vēl bija nosacīti droši ceļot uz ārzemēm. Nemaz nezināju, ka kāda vēl saglabājusies.

Un tad Milards apklusa, iegrimis atmiņās par labākiem laikiem.

Kad visi beidzot bijām pārģērbušies, mēs pametām savas divdesmitā gadsimta drānas kaudzē un, sekojot Emmai, izgājām pa citām durvīm klusā ieliņā, kas bija piebāzta ar atkritumiem un tukšām kastēm. Es sadzirdēju tālumā karnevāla skaņas: neritmisku dūdu blēšanu un dunošus pūļa kliedzienus. Par spīti nervu stāvoklim un pārgurumam, sajutu satraukumu. Savulaik īpatņi sanāca no tālām zemēm, lai noskatītos karnevālu. Vecāki nebija aizveduši mani pat uz Disnejlendu.

Emma atkārtoja jau ierastos norādījumus: - Visiem jāturas kopā! Vērojiet manus un Džeikoba signālus! Ne ar vienu nesarunājieties un nevienam neskatieties acīs!

- Kā mēs zināsim, kurp jāiet? - Olīvija jautāja.

- Mums jādomā tā, kā domātu imbrīnes, - Emma skaidroja. -Ja jūs būtu mis Paceplīte, kur jūs slēptos?

-Jebkur, tikai ne Londonā? - Enohs ieminējās.

- Kaut jel kāds nebūtu nogalinājis to balodil - Bronvīne nočukstēja un veltīja mis Peregrīnei pārmetumu pilnu skatienu.

Direktore stāvēja uz bruģakmeņiem un vērās augšup uz mums, bet neviens negribēja viņai pieskarties. Tomēr mums bija jāgādā, lai putns nebūtu ieraugāms, tāpēc Horācijs vēlreiz devās uz maskēšanās istabu un atgriezās ar džinsa auduma maisu. Mis Peregrine neizrādīja vēlēšanos tajā līst, bet, tiklīdz kļuva skaidrs, ka neviens cits viņu neņems pie sevis - vismazāk jau Bronvīne, kura acīm redzami izjuta pret putnu riebumu, - tā ierāpās maisā un ļāva Horācijam aizsiet galu ar ādas sloksni.