Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Visbeidzot mēs sasniedzām metrostaciju. Pa ieejas arku balodis mūs ieveda kasu zālē, un es jau grasījos atzīmēt: Brauksim ar metro, prātīgs putns, kad pamanīju, ka telpā nav citu cilvēku un kases lodziņi ir slēgti. Lai gan neradās priekšstats, ka drīzumā tur varētu iegriezties kāds vilciens, mēs tik un tā virzījāmies uz priekšu caur neaizslēgtiem vārtiem, vēl vienu vestibilu ar atlēkušiem uzrakstiem un baltu flīžu šķembām līdz dziļai kāpņu šahtai, kas kā spirāle vijās lejup līdz pat pilsētas dunošajai, elektrības izgaismotajai sirdij.

Katrā kāpņu laukumiņā mums bija jāiet apkārt gulošiem cilvēkiem, kas ietinušies segās. Pirmie bija iekārtojušies uz grīdas pa vienam, tālāk tie gulēja zemē jau baros cits citam blakus kā sērkociņi kārbiņā. Kad nokāpām lejā, tur metro peronu klāja vienlaidu ļaužu jūra: simtiem cilvēku bija saspiedušies starp sienu un sliedēm, saritinājušies uz grīdas, izstiepušies uz soliem un sagumuši saliekamajos krēslos. Tie, kas negulēja, šūpoja uz rokām mazuļus, lasīja grāmatas mīkstos vākos, spēlēja kārtis vai lūdza Dievu. Viņi negaidīja vilcienu; šeit tādi nekursēja. Tie bija bēgļi, kas slēpās no bombardēšanas, un šis bija viņu patvērums.

Es mēģināju samanīt tukšpauru klātbūtni, bet visapkārt bija pārmēru daudz seju un ēnu. Veiksmei, ja tāda mūs vēl pavadīja, vēl kādu bridi bija mums jāpalīdz.

Ko nu?

Mēs gaidījām norādes no baloža, bet tas šķita mazliet apjucis - tāpat kā mani, arī to, iespējams, mulsināja pūlis -, un tāpēc mēs stāvējām un gaidījām visapkārt valdošajā savādajā elsu, krācienu un murdoņas kakofonijā.

Pēc kāda brīža balodis sastinga un aizlidoja uz sliežu pusi, nospriegojot saiti, kurā bija piesiets, un kā jojo bumbiņa atsprāga atpakaļ līdz pat Melīnas plaukstai.

Mēs lavījāmies uz pirkstgaliem gar perona malu un gulošajiem ļaudīm, tad nolēcām bedrē, kur parasti kursēja vilcieni. Abos stacijas galos tuneļu tumsā nozuda sliedes. Mani pārņēma biedējoša priekšnojauta, ka nākotne mūs gaida kādā no šīm tumšajām, plaši pavērtajām mutēm.

- Nē, nevar būt, ka mums nāksies līst tur, tajā zaņķī, - Olīvija nočīkstēja.

- Skaidrs, ka jāiet tieši tur, - Enohs iebilda. - Vai tad tās ir īstas brīvdienas, ja vēl neesam ielīduši ikvienā tuvumā esošā kanalizācijas šahtā...

Balodis rāvās pa labi. Mēs devāmies uz priekšu pa sliedēm.

Pārlēcis pāri eļļainai peļķei, es aizbiedēju veselu žurku leģionu, un Olīvija spiegdama metās Bronvīnes apkampienos. Mums priekšā vīdēja melns un draudīgs tunelis. Man ienāca prātā, ka šī nemaz nebūtu laba vieta, lai saskartos ar kādu tukšpauri. Te nebūtu ne sienu, pa kurām uzkāpt, ne māju, kur meklēt patvērumu, ne kapeņu vāku, ko aizvērt aiz sevis. Tunelis bija garš un taisns, to izgaismoja vien dažas sarkanas spuldzes, kas vāri mirguļoja tālu cita no citas.

Es pieliku soli.

Tumsa mūs apņēma no visām pusēm.

Kad biju vēl mazs puika, es mēdzu ar tēti spēlēt paslēpes. Es vienmēr slēpos, bet tētis mani meklēja. Man tas nudien labi padevās - galvenokārt tāpēc, ka atšķirībā no vairākuma četrus piecus gadus vecu bērnu man piemita vismaz tolaik brīnumaina spēja ilgstoši būt ārkārtīgi klusam, turklāt man absolūti nemaz nebija raksturīgs nekas līdzīgs klaustrofobijai. Es varēju ielīst un iespiesties vismazākajā spraudziņā un palikt tur divdesmit trīsdesmit minūtes, neizdvešot ne skaņu un vadot laiku vienatnē.

Iespējams, tādēļ jūs padomāsiet, ka tumsa un noslēgta telpa man nevarētu sagādāt nekādas grūtības. Vai vismaz nospriedīsiet, ka tunelī varētu atrasties tikai vilcieni un sliedes, nekas cits, turklāt es nekur nevarētu labāk likt lietā savas spējas kā vietā, kas atgādina atklātu kapsētu, kur čum un mudž no dažnedažādiem Helovīna svētku radījumiem. Un tomēr -jo dziļāk tunelī iegājām, jo stiprāk mani pārņēma lipīgas, aiz apkakles lienošas šausmas, un šī sajūta manāmi atšķīrās no tās, kāda radās tukšpauru klātbūtnē; šīs bija vienkārši ļaunas priekšnojautas. Un tāpēc es vedināju visus uz priekšu tik ātri, cik vien tas bija pa spēkam lēnākajam no mums, uzmundrinot Melīnu, līdz viņa man uzrūca, lai tinos. Šādā pārgurumā kustēties mani mudināja tikai negaistošā adrenalīna deva.

Kad bijām nogājuši jau labu gabalu un iegriezušies vairākos tuneļa atzarojumos, balodis mūs aizveda uz neizmantotu sliežu ceļa posmu ar pūstošiem un apķepušiem gultņiem un nekustīga ūdens peļķēm. Spiediens no tālumā tuneļos skrejošiem vilcieniem kustināja gaisu ap mums kā elpas vilcieni kādas milzīgas radības plaušās.

Un tad mums tālu priekšā uzmirgoja šaurs gaismas kūlītis, kas aizvien pieauga. Emma iekliedzās: - Vilciens! - Mēs izklīdām un pieplakām pie sienas. Es aizspiedu ausis apdullinošā lokomotīves dzinēja rēciena gaidās, bet tas tā ari nepienāca -dzirdēju vien smalku, spalgu pīkstienu, kas nešaubīgi radās

manā paša galvā. Kamēr gaisma piepildīja tuneli un apņēma mūs no visām pusēm, es pēkšņi sajutu spiedienu ausīs, un tad gaisma pazuda.