Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Emma reaģēja tā, it kā būtu saņēmusi pliķi, viņas vaigi piesarka. Meitene metās pakaļ Semai. - Nav jau tā, ka mēs visi domātu tāpat kā Enohs! Un, kas attiecas uz mūsu imbrīni, esmu pārliecināta, ka viņa nožēlo to, ko izdarīja!

Sema metās pretī Emmai. - Tas nebija nejauši! Paldies Dievam, mana māsa nav tāda kā jūs! Ak Dievs, kaut es tāda nebūtu!

Sema vēlreiz uzgrieza mums muguru, un šoreiz Emma viņai nesekoja. Viņa aizvainotu skatienu vēroja māsas attālināmies, tad vilkās pārējiem pakaļ. Viņas pasniegtais olīvu zariņš nesaprotamā veidā bija pārvērties čūskā un iekodis pašai.

Bronvīne novilka svīteri un nolika to uz bruģakmeņiem.

- Kad nākamreiz sāksies gaisa uzbrukums, uzvelc savai māsiņai šo te! - viņa uzsauca Semai. - Tas viņu pasargās labāk nekā jebkāda vanna.

Sema neko neatbildēja, viņa pat nepavērās atpakaļ. Meitene bija noliekusies pār ātrās palīdzības šoferi, kurš, piecēlies sēdus, pie sevis bubināja: - Es redzēju tik neticamu sapni...

- Tas bija muļķīgi darīts, - Enohs teica Bronvīnei. - Tagad tu esi palikusi bez svītera.

- Aizver savu stulbo ventilācijas šahtu! - Bronvīne atcirta.

- Ja tu kaut reizi būtu izdarījis otram cilvēkam kaut ko labu, varbūt tad tu saprastu.

- Reiz es izdarīju otram cilvēkam labu, - Enohs sacīja, - un tā dēļ mūs gandrīz aprija tukšpauri!

Nomurminājuši ardievas un nesagaidījuši atbildi, mēs klusi nozudām pilsētas ēnās. Melīna nocēla balodi sev no pleca un palaida to debesis. Nolidojis nelielu attālumu, tas apstājās un sāka planēt virs meitenes galvas. Pie kājas piesietais striķis to noturēja gluži kā suni pie pavadas. - Mis Paceplite atrodas uz to pusi, - Melīna secināja un pamāja turp, kur vilka dūja. Mēs sekojām meitenei un viņas spārnotajai draudzenei prom pa sānieliņu.

Jau grasījos grupas priekšgalā atsākt tukšpauru klātbūtnes pētīšanu, kas bija kļuvusi par ieradumu, kad nez kāpēc pavēros atpakaļ uz māsām. Paspēju īstajā brīdī, lai redzētu, kā Sema ieceļ Esmi ātrajā palīdzībā un noliecas, lai nobučotu abus māsiņas saskrāpētos ceļgalus. Es nodomāju: nez kas gaida šīs meitenes? Vēlāk Milards man pastāstīja: fakts, ka neviens neko nebija dzirdējis par Semu (un viņas spējas bija tik ārkārtējas, ka šo meiteni nevarētu nepamanīt), nozīmē tikai vienu: viņa, visticamāk, nav sagaidījusi kara beigas.

Notikušais bija pamatīgi satriecis Emmu. Nezinu, kāpēc viņai bija tik svarīgi pierādīt svešam cilvēkam, ka mēs esam labsirdīgi, ja reiz paši zinājām, ka tādi esam, bet viņu, šķiet, darīja bažīgu atskārta, ka mēs neesam gluži pa zemi staigājoši eņģeļi un ka mūsu būtība ir krietni neskaidrāka, ēnu apvīta. - Viņas nesaprata, - Emma nepārstāja atkārtot.

Kārtējo reizi, es pie sevis nodomāju. Bet varbūt tomēr saprata.

Tik tālu nu bijām: viss bija atkarīgs no viena baloža. Vai mēs pārlaidīsim nakti, kādas imbrines aprūpēti, droši kā mātes vēderā, vai ari jau pussagremoti pildīsim kāda tukšpaura iekšas; vai glābsim mis Peregrini vai arī pazuduši klaiņāsim pa ellei līdzīgo ainavu, līdz beigsies viņai atvēlētais laiks; vai es piedzīvošu mirkli, kad atkal redzēšu savas mājas un vecākus, - tas viss bija atkarīgs no kāda kaulaina, brīnumaina baloža.

Es soļoju grupas priekšgalā, meklējot iespējamo tukšpauru klātbūtni, kaut gan patiesībā mums ceļu rādīja balodis, kurš vilka mūs uz priekšu aiz striķīša kā medību suns, kas saodis zvēra smaku. Kad putns lidoja pa kreisi, mēs nogriezāmies pa kreisi, kad tas vilka pa labi, mēs virzījāmies pa labi kā paklausīgas aitas, pat ja tas nozīmēja klupšanu pa bumbu izrautām bedrēm, līdz potītēm dziļām, vai pārvietošanos pa izpostītu ēku skeletiem, kuru izraustīto dzelzs šķēpu gali draudīgi uzglūnēja trīsuļojošajā ugunskuru gaismā, mērķējot uz mūsu kakliem.

Atgūstoties pēc tā vakara baisajiem notikumiem, mani pārņēma jauns pārguruma vilnis. Galva savādi džinkstēja. Kājas tik tikko vilkās uz priekšu. Bumbu eksplozijas bija pieklusušas, sirēnas beidzot vairs nekauca, un es prātoju, vai tieši apokaliptiskais troksnis bija turējis mani nomodā. Tagad putekļu pilnajā gaisā valdīja klusākas skaņas: ūdens guldzēšana no bojātām caurulēm, kaut kur iesprūduša suņa smilksti, piesmakušu balsu saucieni pēc palīdzības. Ik pa brīdim no tumsas iznira citi ceļotāji: no kādas zemākas pasaules izglābušies spokaini radījumi, kuru acis gailēja bailēs un aizdomās, būtnes, kas bija uz labu laimi paķērušas līdzi kādu priekšmetu - radioaparātu, zagtas sudrablietas, zeltītu kārbiņu, urnu ar nelaiķa pelniem. Miroņi nesa līdzi mirušos.

Nonākuši pie T veida krustojuma, mēs apstājāmies, jo balodis šaudījās te pa kreisi, te pa labi. Meitenes putnu uzmundrināja: - Aiziet, Vinnij! Laba dūjiņa! Rādi mums ceļu!

Enohs paliecās uz priekšu un čukstēja: - Ja neatradīsi mis Paceplīti, es pats savām rokām izcepšu tevi uz iesma.

Putns uzšāvās gaisā un vilka pa kreisi.

Melīna nikni pavērās uz Enohu. - Tu esi cūkpakaļa, - viņa sacīja.

- Es tikai atbilstoši reaģēju uz notiekošo, - zēns atcirta.