Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Tukšpauri metās laukā. Es pa gabalu redzēju tos mūkam caur dārzu, mēlēm plīvojot vējā.

Mīna ar smalku džinkstoņu piezemējās blakus mājai.

- Visi zemē! - es iebrēcos.

Mums nebija nekādu iespēju bēgt un meklēt patvērumu. Es biju tikko pieplacis pie zemes, kad tā eksplodēja ar žilbinošu zibsni un tādu troksni, it kā zeme būtu pārsprāgusi. Svilinoši karsts gaisa vilnis izsita man no plaušām visu gaisu. Un tad pret muguru sāpīgi atsitās melns būvgružu gabals un es pierāvu ceļus pie krūtīm, lai aizņemtu pēc iespējas mazāk vietas.

Pēc tam bija vien vējš, sirēnas un zvanu skaņas ausīs. Es kampu pēc elpas un aizrijos ar gaisā mutuļojošajiem putekļiem. Pārvilcis svītera apkakli pāri degunam un mutei, lai tā kalpotu kā filtrs, lēnītēm atguvu elpu.

Saskaitīju savus locekļus: divas rokas, divas kājas.

Labi.

Nesteidzīgi pierausos sēdus un pavēros visapkārt. Caur putekļiem nekas daudz nebija saskatāms, bet dzirdēju, kā draugi sauc cits citu vārdā. Atskanēja Horācija, tad Bronvines, Hjū un Milarda balss.

Kur Emma?

Es izkliedzu viņas vārdu. Centos piecelties, bet atkritu atpakaļ. Kājas nebija savainotas, bet drebēja. Tās nespēja noturēt manu svaru.

Iekliedzos vēlreiz: - Emma!

- Esmu šeit!

Es strauji vērsu skatienu turp, no kurienes atskanēja balss. Emmas tēls materializējās no dūmiem.

- Džeikob! Ak kungs! Paldies Dievam!

Mēs abi trīsējām. Apskāvu draudzeni un pārlaidu pirkstus pār viņas ķermeni, lai pārliecinātos, ka viņai viss kārtībā.

- Vai neesi savainota? - es jautāju.

- Nē. Un tu?

Man sāpēja ausis un plaušas, vietā, kur bija trāpījuši būvgruži, dūra mugurā, tomēr kuņģī vairs nesvila. Uzreiz pēc sprādziena kāds it kā bija nospiedis man vēderā slēdzi, un līdz ar to bija pagaisusi arī sajūta.

Tukšpauri bija uzsperti gaisā.

- Man nekas nekaiš, - es sacīju. - Viss kārtībā.

Ja neņem vērā skrambas un grieztas brūces, arī visi pārējie bija neskarti. Mēs piesteberējām cits citam tuvāk un salīdzinājām savainojumus. Visiem tie bija tikai sīki. - Tas nu gan ir brīnums, - Emma neticīgi nogrozīja galvu.

Šī pārliecība vēl vairāk pieauga, kad apjēdzām, ka mums visapkārt mētājas naglas, betona gabali un asas koka šķēpeles; daudzas no tām pēc eksplozijas bija ieurbušās vairākas collas dziļi zemē.

Enohs aizklamzāja līdz kādai netālu novietotai automašīnai, kuras stikli bija izlidojuši un korpuss - šrapneļu tik sīki izurbināts, it kā tā būtu sašauta ar automātu. - Mums bija

jābūt beigtiem. - Bakstidams ar pirkstu caurumā, viņš neticēja savām acīm. - Kāpēc mēs neesam cauri kā siets?

Hjū atbildēja: - Sava apģērba dēļ. - Tad viņš piegāja pie Enoha un izvilka no viņa smiltis novārtītā džempera saliektu naglu.

- Un ari tavējā, - Enohs izķeksēja no Hjū svītera saraustītu metāla gabalu.

Tad mēs visi pārbaudījām katrs savu džemperi. Ikviens no tiem bija uzķēris garas stikla lauskas un metāla šķembas, kam būtu bijis jāieurbjas dziļi ķermeni, tomēr tā nebija noticis. Mūsu asie, nepiegulošie brīnumainie svīteri nebija uguns vai ūdens izturīgi, kā to bija pieļāvusi emurafe. Tie bija ložu necaurlaidīgi. Un tie bija glābuši mums dzīvību.

- Man nekad pat sapņos nav rādījies, ka būs jāpateicas par dzīvības glābšanu tik atbaidošam apģērba gabalam, - noteica Horācijs, ar pirkstiem pārbaudot vilnas adījumu. - Nez kā būtu, ja es no tā izgatavotu smokingu?

Tad mēs ieraudzījām Melīnu ar balodi uz pleca un neredzīgajiem brāļiem pie sāniem. Ar sensoriem raksturīgo maņu viņi bija pamanījuši zemu dzelzsbetona sienu (troksnis bija baiss) un parāvuši Melīnu aiz tās īsu mirkli pirms bumbas sprādziena. Tātad mēs vēl nebijām atraduši tikai abas parastās meitenes. Tomēr, kad putekļi pierima un skatam pavērās viņu māja - vai tas, kas no ēkas bija palicis pāri, - pagaisa jebkādas cerības sastapt māsiņas dzīvas. Augšstāvs bija sagrauts un sabrucis kā kāršu namiņš virs apakšstāva. Bija palicis vien atsegtu statņu skelets un putekļu mākoņa apņemti bruģakmeņi.

Bronvlne tik un tā metās uz krāsmatām un skaļi sauca māsiņu vārdus. Es noskatījos viņai pakaļ un neteicu neko.

- Mēs varējām viņām palīdzēt, bet to neizdarījām. - Emma jutās pagalam nelaimīga. - Mēs viņas pametām nāvē.

- Mēs nevarējām mainīt ne mazāko sīkumu, - Milards sacīja. - Viņu bojāeja jau bija ierakstīta vēsturē. Pat ja mēs šodien būtu izglābuši meiteņu dzīvības, tās jau rit būtu atņēmis

kāds cits. Kāda cita bumba. Autobusa avārija. Viņas nāca no pagātnes, un pagātne vienmēr pati sevi salabo, lai kā mēs tajā iejauktos.

- Un tāpēc nav iespējams atgriezties pagātnē un nogalināt Hitleru vēl bērnībā, lai neļautu notikt karam, - piebilda Enohs. - Vēsture pati sevi dziedē. Vai tas nav interesanti?

- Nē, nav, - Emma atcirta, - un tu esi negausīgs bezsirdis, ja tā runā par bērnu nogalināšanu šādā laikā. Vai jebkad.

- Hitleru bērnībā, - Enohs turpināja. - Un labāk jau runāt par cilpu teoriju nekā ļauties bezjēdzīgai histērijai. - Viņš uzlūkoja Bronvlni, kura kāpelēja pa drupām, rakājās krāsmatās un svaidīja uz visām pusēm gružus.

Tad viņa pagriezās pret mums un uzsauca: - Šurp!