Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Mēs saritinājāmies uz vannas istabas grīdas un klausījāmies, kā bumbas krīt citās pilsētas daļās. Emma atrada zāļu skapītī komprešu spirtu un uzstāja, ka jāiztīra un jāpārsien brūce man uz galvas. Tad Sema sāka dungot kādu man pazīstamu melodiju, kuras nosaukumu gan neatcerējos, un Esme vannā spēlējās ar pīlīti. Palēnām sajūta sāka atslābt. Dažas īsas minūtes šī vannas istaba mums kļuva par atsevišķu pasauli -kā kokons, kas pasargā no problēmām un kara.

Tomēr karš tur ārpusē nepieļāva, lai to ilgi nemanītu. Ierēcās pretgaisa aizsardzības lielgabali. Pār jumtu kā plēsoņas nagi pārskrēja šrapneļi. Bumbas dārdēja aizvien tuvāk, un to eksplozijām atbalsoja zemākas un draudīgākas skaņas - dobjais grūstošu mūru troksnis. Olīvija apķēra rokas ap ceļiem. Horācijs ar pirkstiem aizbāza ausis. Neredzīgie puisēni iekaucās un sāka stāvus zvāroties. Mis Peregrine noslēpās dziļāk Bronvīnes mēteļa krokās, un balodis Melīnai klēpī drebēja.

- Kādā ārprāta murgā jūs esat mūs ierāvuši? - Melīna novaidēja.

- Es tevi brīdināju, - Emma atgādināja.

Līdz ar katru sprādzienu ūdens Esmes vannā nodrebēja. Mazā meitenīte piespieda gumijas pīlīti pie krūtīm un izplūda asarās. Viņas šņuksti piepildīja mazo telpu. Sema iedungojās skaļāk, tad apklusa un starp dziesmas rindiņām čukstus sacīja: - Esme, tu esi drošībā, šeit tu esi drošībā. - Bet mazā Esme tikai raudāja vēl skaļāk. Horācijs izņēma pirkstus no ausīm un mēģināja novērst Esmes uzmanību, rādīdams uz sienas ēnu dzīvniekus - krokodilu, kas aizcērt žokļus, lidojošu putnu bet mazā tik tikko to manīja. Tad pie vannas pienāca tas, no kura es vismazāk gaidīju iejūtību pret mazo meiteni.

- Paskaties, - Enohs teica, - man ir mazs vīriņš, kas gribētu pavizināties ar tavu pīlīti, un viņš ir arī piemērota lieluma. -Zēns izņēma no kabatas trīs collas garu neveikli veidotu māla figūriņu - pēdējo no tām, ko viņš bija izgatavojis Kērnholmā. Vērojot, kā Enohs saloka māla vīriņa kājas, lai to apsēdinātu uz vannas malas, Esmes raudas pierimās. Un tad, tiklīdz Enohs

piespieda īkšķi pie sīkā māla vīriņa šaurajām krūtīm, tas atdzīvojās. Kad māla vīriņš pielēca kājās un sāka staigāt pa vannas malu, Esmes seja atplauka priekā.

- Aiziet! - Enohs mudināja mantiņu. - Parādi, ko tu proti!

Māla vīriņš palēcās gaisā un sacirta papēžus, tad pārspīlēti zemu paklanījās. Esme iesmējās un sasita plaukstas, un, kad pēc mirkļa kāda bumba nokrita pavisam netālu un māla vīriņš, zaudējis līdzsvaru, ievēlās vannā, viņa tikai smējās vēl sirsnīgāk.

Pēkšņi man pār skaustu pārskrēja ledaini drebuļi un apstājās pie pakauša. Tad nāca arī tik spēja un asa sajūta, ka es novaidējos un saliecos līkumā turpat, kur sēdēju. Pārējie visu redzēja un acumirklī saprata, ko tas nozīmē.

Tie bija klāt. Un ļoti strauji tuvojās.

Skaidrs, kāpēc tā notika: Enohs bija licis lietā savas spējas, un man pat nebija ienācis prātā viņu apturēt. Tikpat labi mēs būtu varējuši izšaut gaisā signālraķeti.

Es nedroši pieslējos kājās; sāpes uzbruka lēkmēs, kas teju atņēma samaņu. Es centos iesaukties: - Aiziet, bēdziet! Skrieniet dziļāk mājā! -, bet nespēju dabūt vārdus pār lūpām. Emma uzlika rokas man uz pleciem. - Saņemies, mīļais, tu esi mums vajadzīgs!

Un tad kāds jau elsa pie ārdurvīm un katrs gaisa vilciens atbalsojās mājā. - Viņi ir klāt! - es beidzot izspiedu, bet durvju raustīšanas graboņa jau bija to pateikusi manā vietā.

Visi pierausās kājās un, panikas pārņemti, saspiedās vestibilā ciešā pūlītī. Uz vietas palika vien Sema un Esme, apjukušas un sarāvušās čokurā. Mēs ar Emmu mēģinājām pierunāt Bron-vīni atrauties no vannas. - Mēs nevaram māsas tā vienkārši pamest! - Bronvīne kliedza, kad vilkām viņu uz durvju pusi.

- Nē, varam gan! - Emma turējās pretī. - Meitenēm nekas slikts nenotiks, jo tukšpauri jau nemeklē viņas!

Es zināju, ka tā ir taisnība, bet apzinājos ari, ka tukšpauri saplosīs gabalos ikvienu, kas gadīsies tiem ceļā, ari pārīti parastu meiteņu.

Bronvīne nikni iebelza pa sienu, atstājot tur dūres lieluma bedri. - Piedodiet, - viņa sacīja dzīvokļa saimniecēm un tad ļāva Emmai iestumt sevi vestibilā.

Es tenterēju viņām pakaļ, sāpēm plosot kuņģi. - Aizslēdz šīs durvis un neatver nevienam! - es kliedzu un atskatījos, lai beidzamo reizi redzētu Semas seju durvju spraugā un viņas lielās, baiļpilnās acis.

Dzirdēju, kā priekšnamā ielaužas vējš. Tāda kā pašnāvnieciska ziņkārība vedināja palūrēt ap stūri. Caur aptumšošanas aizkariem lavījās taustekļu ņudzeklis.

Tad Emma satvēra manu roku un rāva prom - cauri vēl vienam vestibilam, virtuvei, pa sētas durvīm, cauri pelniem apbērtam dārzam prom pa aleju, kur citi jau skrēja, turoties cits citam cieši blakus. Tad kāds iesaucās: - Skaties! Skaties! -Kad es, turpinot skriet, pagriezos, ieraudzīju augstu gaisā lidināmies lielu, baltu putnu. Enohs iesaucās: - Mīna, tā ir mīna! - Un tas, kas iepriekš šķita kā putna spārni, pēkšņi atlocījās un skaidri pārvērtās izpletnī. Resnais, sudrabainais priekšmets zem tā bija piebāzts ar sprāgstvielām - zemei nesteidzīgi tuvojās nāves eņģelis.