Šī iemesla dēļ vārdi, ko Milards izdvesa nākamajā mirklī, man šķita gluži vai neprātīgi: - Stāt! Visiem apstāties!
Neredzīgie zēni viņam paklausīja. Mēs uzskrējām cits citam virsū, klupām un sakritām kaudzē.
- Pie velna, ko tu muldi! - es kliedzu. - Skrieniet!
- Es ļoti atvainojos, - Milards iebilda, - bet man tikai nupat ienāca prātā, lūk, kas: vienam no mums ir jāizkļūst laukā pa cilpas ieeju, pirms to izdara eholokatori vai Melīna, pretējā gadījumā viņi nonāks tagadnē, bet mēs - 1940. gadā un tiksim šķirti. Lai nokļūtu 1940. gadā visi kopā, vienam no mums ir jāiet pirmajam un jāpaver ceļš.
- Vai tad jūs nenākat no mūsdienām? - Melīna šķita apjukusi.
- No 1940. gada, viņš teica pareizi, - Emma apstiprināja. - Tur gan tika mestas bumbas. Iespējams, jūs nemaz negribētu tur nokļūt.
- Labs mēģinājums, - Melīna attrauca, - bet tik viegli jūs no manis netiksiet vaļā. Tagadnē ir vēl ļaunāk, jo visur ir ne-būtnes! Tāpēc es arī ne reizi nepametu mis Strazdas cilpu.
Emma devās uz priekšu un vilka mani sev līdzi. - Jauki! Mēs iesim pa priekšu!
Es pastiepu brīvo roku un akli taustījos tumsā. - Bet es neko neredzu!
Vecākais eholokators ierosināja: - Ir jānoiet vēl tikai divdesmit soļi, to...
-... nevar palaist garām, - jaunākais pabeidza.
Tā mēs lēni vilkāmies uz priekšu, ar rokām taustīdamies sev priekšā. Es kaut kam uzkāpu un paklupu. Kreisais plecs nobrauca gar sienu.
- Turies taisni! - Emma mani pavilka pa labi.
Man pakrūtē svila. Jutu, ka tukšpauri jau ir nonākuši šahtas dibenā. Tagad, pat ja briesmoņi mūs nemanītu, pastāvēja varbūtība piecdesmit pret piecdesmit, ka viņi izvēlēsies nogriezties tunelī pa kreisi un mūs tik un tā atradīs.
Vairs nebija laika lavīties, mums bija jāskrien.
- Pie velna! - es izmetu. - Emma, piešķil man uguni!
- Ar lielāko prieku! - Viņa palaida vaļā manu roku un uzšķīla tik spilgtu liesmu, ka man laikam pat mati galvas labajā pusē nosvila.
Pārejas punktu es pamanīju uzreiz. Tas atradās mums tieši priekšā, un to iezīmēja uz tuneļa sienas uzvilkta vertikāla svītra. Mēs barā metāmies uz priekšu.
Mirklī, kad bijām šķērsojuši līniju, es sajutu ausīs spiedienu. Bijām atgriezušies 1940. gadā.
Mēs drāzāmies tālāk pa katakombām, Emmas liesmām metot pār sienām trakulīgas ēnas. Kad nonācām sazarojuma vietās, neredzīgie zēni skaļi klakšķināja mēles un sauca: - Pa kreisi! - Vai: - Pa labi!
Paskrējuši garām zārku statnim un kaulu kaudzei, visbeidzot nonācām strupceļā, kur kāpnes veda augšup uz kapenēm. Es pastūmu Horāciju pa priekšu, tad Enohu, bet Olīvija novilka kurpes un uzlidoja augšā pati.
- Mēs pārāk kavējamies! - es iesaucos.
Jutu, kā tukšpauri pa eju mums tuvojas. Dzirdēju to mēles triecamies pret akmens grīdu un virzām tos uz priekšu. Es iztēlojos, kā no to žokļiem nogalēšanas priekšnojautās sāk pilēt melns lipeklis.
Un tad es tos ieraudzīju. Tumšu, kustīgu masu ejas viņā galā.
- Uz priekšu! - es kliedzu un pēdējais uzlēcu uz pakāpiena. Kad biju jau gandrīz sasniedzis augšu, Bronvīne pasniedza roku un uzrāva mani pa beidzamajiem pakāpieniem. Un tad es jau atrados kapenēs lidzās visiem citiem.
Bronvīne, skaļi ierēkusies, pacēla akmens plāksni, kas sedza Kristofera Rēna kapu, un nometa atpakaļ vietā. Nepagāja ne pāris sekunžu, kad kaut kas tik spēji atsitās pret tās apakšmalu, ka akmens blāķis palēcās. Ilgi tas tukšpaurus aizturēt nespēs, divus - noteikti ne.
Viņi atradās pavisam tuvu. Mani auroja trauksmes sirēna, kuņģis sāpēja tā, it kā es būtu iedzēris skābi. Mēs metāmies augšup pa spirālveida kāpnēm un tālāk - iekšā katedrāles telpās. Tobrīd tur valdīja tumsa, caur logu vitrāžām tikai spraucās savāda oranža gaisma. īsu mirkli man šķita, ka tie ir pēdējie saulrieta stari, bet, kad jau tuvojāmies izejai, es caur iznīcināto jumtu ieraudzīju debesis.
Bija iestājusies nakts. Uzlidojums joprojām turpinājās, bumbas dunēja kā neregulāri sirdspuksti.
Mēs metāmies laukā.
Nо vietas, kur mēs stāvējām, godbijīgi sastinguši uz katedrāles pakāpieniem, šķita, ka deg visa pilsēta. Debesis apkārt svila tik spilgti oranžas, ka to gaismā varētu lasīt. Laukums, kur tvarstījām baložus, tagad bija pārvērties dūmojošā bruģakmeņu bedrē. Sirēnas kauca kā soprānu kontrapunkts uz bombardēšanas basu fona; to radītais troksnis šķita tik cilvēcisks, it kā ikviena dzīvā Londonas dvēsele būtu uzraususies uz jumta, lai kopīgi izkliegtu izmisumu. Tad godbijība atkāpās baiļu un dedzīgas pašsaglabāšanās priekšā, un mēs jozām lejā pa atkritumiem nobārstītajiem pakāpieniem uz ielu, pēc tam -garām izpostītajam skvēram, apkārt divstāvu autobusam, kas izskatījās kā saniknota milža dūres saspiests. Mēs skrējām nezināmā virzienā, un man arī bija vienalga, lai tikai tas vestu prom no sajūtas, kas pieņēmās spēkā un ar katru brīdi vairoja mani pārņemošo nelabumu.