Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Mūsuprāt, šis balodis varētu palīdzēt, - es iesāku. - Mums jāatrod mis Paceplīte, un mēs domājam, ka putns zina, kā to izdarīt.

- Es neko neesmu dzirdējusi par tādu mis Paceplīti, - Melīna attrauca. - Es tikai pabaroju Vinniju, kad tā atlido uz mūsu pagalmu. Mēs ar viņu esam draugi. Vai ne, Vinnij?

Dūja meitenei uz pleca priecīgi iečiepstējās.

Emma piegāja pie Melinas un uzrunāja putnu, skaļi izrunādama vārdus: - Vai tu pazisti mis Pacepliti? Vai palīdzēsi mums viņu atrast? Mis Paceplīti.

Balodis pacēlās no Melinas pleca un pārlidoja pāri istabai lidz durvīm. Tas dudināja un sasita spārnus, tad laidās atpakaļ.

Putns it kā norādīja mums ceļu.

Ar tādu apstiprinājumu bija diezgan. - Mums jāņem šis putns līdzi.

- Tikai kopā ar mani, - Melīna iebilda. - Ja Vinnija zina, kā to imbrīni atrast, es došos jums līdzi.

- Tā nemaz nav laba doma, - Horācijs nebija mierā. - Redziet, mēs esam devušies bīstamā misijā...

Emma viņu pārtrauca: - Iedod mums balodi! Mēs atgriezīsimies pie tevis, es apsolu.

Es ievaidējos un sarāvos čokurā no pēkšņa sāpīga dūriena.

Emma metās pie manis. - Džeikob! Kas tev lēcies?

Es nebiju spējīgs parunāt. Tikai vilkos uz loga pusi, piespiedu sevi izsliet muguru un projicēju sajūtu uz katedrāles kupolu, kas pacēlās virs jumtiem tikai pāris kvartālu attālumā. Pēc tam noskenēju visu ielu, pa kuru aizgrabēja zirgu vilkti rati.

Jā, tur. Es jutu tos tuvojamies no kādas netālas šķērsieliņas.

Tos. Nevis vienu, bet divus tukšpaurus.

- Mums jāiet, - es sacīju. - Tūlīt!

- Lūdzu! - Horācijs neatkāpās. - Tas balodis mums ir vajadzīgs!

Melīna uzsita knipi, un galdiņš, kas bija mani gandrīz nogalinājis, atkal pacēlās gaisā. - To es nevaru pieļaut, - viņa teica un piemiegtajām acīm pavērās uz galdiņu, lai visiem viss būtu skaidrs. - Bet ņemiet mani līdzi, un pie viena dabūsiet arī Vinniju. Citādi...

Tualetes galdiņš uz vienas koka kājas izgrieza pirueti, tad sašķiebās un novēlās uz sāniem.

- Labs ir, - Emma nošņāca caur zobiem. - Tikai, ja tu mūs kavēsi, mēs paņemsim putnu un pametīsim tevi, kur esi.

Melīna pasmaidīja, pamāja ar roku, un durvis atvērās.

- Kā teiksiet.

Mēs traucāmies lejup pa kāpnēm tik ātri, ka pēdas tik tikko skāra grīdu. Pēc divdesmit sekundēm bijām jau nonākuši iekš-pagalmā, kur pārlēcām pāri Kramblija kunga līķim un ienirām sausajā akā. Es metos pa priekšu un drīzāk atspēru spoguļ-durvis vaļā nekā tērēju laiku to atvēršanai. Durvis izkrita no eņģēm un sašķīda drumslās. - Skatieties tur, lejā! - es saucu. Tad kāja paslīdēja uz slapjajiem akmens pakāpieniem un es iekūleņoju tumsā.

Mani notvēra spēcīgu roku pāris - Bronvīne - un nostādīja uz kājām. Es viņai pateicos, sirdij kāpjot pa muti laukā.

- Kas tur augšā notika? - Bronvīne painteresējās. - Vai notvērāt to balodi?

- Rokā ir! - es atbildēju. Tikmēr arī Emma un Horācijs jau bija nolaidušies akas dibenā, un draugi visus priecīgi sveica.

- Tā ir Melīna, - es norādīju uz mūsu jauno ceļabiedri, un laika sīkākām instrukcijām ari vairs nebija. Melīna vēl kāpņu augšgalā nez kāpēc kavējās. - Ātrāk! - es kliedzu. - Ko jūs tur darāt?

- Sagādāju mums vairāk laika! - meitene atsaucās, tad aizvilka ciet un aizslēdza koka vāku, kas klāja aku, tā izdzēšot beidzamos dienas gaismas starus. Kamēr Melīna tumsā rausās lejup, es izstāstīju, ka mums seko divi tukšpauri. Biju tik lielā panikā, ka izdvesu vien vārdus: - MŪKAM ĀTRI, TUKŠPAURI, AIZIET! - Tie izrādījās gana efektīvi, lai gan ne īpaši skaidri, tomēr pielipināja histēriju arī visiem pārējiem.

- Kā lai paskrien, ja neko nevar redzēt?! - Enohs iesaucās.

- Emma, uzšķil gaismu!

Mana draudzene bija atturējusies to darīt kopš brīža, kad bēniņos izteicu brīdinājumu. Tagad šķita piemērots mirklis, lai to atkārtotu, tāpēc es sagrābu Emmu aiz rokas un teicu: - Nē! Viņi mūs varēs pārlieku viegli sazīmēt! - Manuprāt, labākais, uz ko varējām cerēt, bija atrauties no briesmoņiem tuneļa labirintu ņudzeklī.

- Bet mēs nevaram skriet uz dullo pa tumsu! - viņa iebilda.

- Tieši tā, - atsaucās jaunākais eholokators.

- Varam gan, - vecākais nepiekrita.

Melīna nedroši virzījās uz balsu pusi. - Zēni! Jūs esat dzīvi! Tā esmu es - Melīna!

Džoels-un-Pīters atbildēja:

- Mums likās, ka tu esi...

- ... mirusi tāpat kā visi...

-... pārējie.

- Sadodieties visi rokās! - Melīna ierosināja. - Lai puikas rāda mums ceļu!

Es saņēmu Melinas roku, un Emma tumsā pieķērās manējai, tad sataustīja Bronvīnes delnu, un tā, līdz bijām izveidojuši cilvēku ķēdi ar neredzīgajiem zēniem priekšgalā. Pēc Emmas pavēles zēni metās vieglā riksī un ierāva mūs tumsā.

Mēs nogriezāmies pa kreisi. Izskrējām cauri stāvoša ūdens peļķēm. Tad tunelī mums aiz muguras atbalsojās blīkšķis. Tas nozīmēja tikai vienu: tukšpauri bija izlauzuši akas vāku.

- Viņi ir te iekšā! - es iekliedzos.

Es gandrīz vai sajutu, kā tie savelkas tievāki un grozīdamies virzās lejup pa šahtu. Nonākuši uz līdzenas pamatnes, briesmoņi varēs sākt skriet un tad jau panāks mūs pavisam drīz. Bijām tikuši garām tikai vienam tuneļa sazarojumam, un ar to nebija diezgan, lai nojauktu pēdas. Nebūt ne diezgan.