Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Meitene apstājās dažus soļus no mums un pacēla gaisā brīvo roku, lai, iespējams, norautu mums uz galvas to, kas bija palicis pāri no jumta. Ja mums bija jārikojas, tad šis bija piemērotākais bridis.

Es pielēcu kājās, grūdu rokas uz priekšu un trāpīju meitenei; viņa nokrita un niknā pārsteigumā iekliedzās. Es triecu dūri pret viņas plaukstu, lai viņa nevarētu atkal sakļaut pirkstus. Meitene palaida putnu vaļā, un Emma to saķēra.

Jau nākamajā bridi mēs ar Emmu skrējām uz atvērtajām durvīm. Horācijs joprojām tupēja zemē kā nolēmēts. - Celies un skrien! - Emma viņam uzkliedza.

Bridi, kad aiz abām rokām uzrāvu zēnu kājās, durvis aizcirtās man deguna priekšā un uz manu pusi pāri visai istabai lidoja apdedzis tualetes galdiņš. Tā stūris trāpīja man pa galvu, un es izstiepos garšļaukus, līdzi parāvis ari Emmu.

Meitene niknumā neganti brēca. Bija skaidrs, ka mums atlicis dzīvot tikai dažas sekundes. Tad Horācijs piecēlās kājās un iekliedzās, cik skaļi vien spēja:

- Melīna Manone!

Meitene sastinga. - Ko tu teici?

- Tevi sauc Melina Manone, - Horācijs atbildēja. - Tu esi dzimusi 1899. gadā Luksemburgā. Tu pārcēlies uz dzīvi pie mis Strazdas sešpadsmit gadu vecumā un kopš tā laika nekur citur neesi bijusi.

Horācijs bija pārsteidzis meiteni nesagatavotu. Viņa saviebās, tad ar roku iezīmēja arku. Skapītis, kas gandrīz bija atņēmis man samaņu, pacēlās gaisā un apstājās, planējot tieši virs Horācija galvas. Ja meitene to palaistu vaļā, zēns ietu bojā. - Tu esi labi sagatavojies, - viņa atzina, - bet manu vārdu un dzimšanas vietu varētu noskaidrot ikviena nebūtne. Tev ir paveicies, ka tava mānīšanās mani vairs neinteresē.

Tomēr nešķita, ka viņa būtu gatava nogalināt Horāciju.

- Tavs tēvs bija kalpotājs bankā, - viņš ātri turpināja stāstīt. - Tava māte bija ļoti skaista, bet stipri smakoja pēc sīpoliem un no šīs kaites nespēja tikt vaļā visu mūžu.

Skapītis Horācijam virs galvas notrīsēja. Meitene, saraukusi pieri un pacēlusi gaisā roku, nenolaida no viņa acis.

- Tev bija gadi septiņi, kad tu ļoti sailgojies pēc arābu rikšotāja, - Horācijs klāstīja. - Vecāki nevarēja atļauties nopirkt tik ekstravagantu dzīvnieku un tā vietā uzdāvināja tev ēzeli. Tu viņu nosauci par Habibu, kas nozīmē mīļais. Un no visas sirds mīlēji šo dzīvnieku.

Meitenes žoklis atkārās.

Horācijs tikai turpināja:

- Tev bija trīspadsmit, kad saprati, ka vari kustināt priekšmetus tikai ar domu spēku. Iesākumā tās bija sīkas lietiņas -papīra spraudītes un monētas, pēc tam - jau aizvien lielākas. Bet Habibu tev tā ari neizdevās pacelt gaisā ar domu spēku, jo uz dzīvām būtnēm tavas spējas nedarbojas. Kad jūsu ģimene pārcēlās uz citu māju, tev šķita, ka esi zaudējusi spēju pavisam, jo neko vairs nespēji izkustināt no vietas. Bet patiesībā tu vienkārši vēl nebiji iepazinusi jaunās mājas. Tiklīdz viss bija pazīstams un piefiksēts tavās smadzenēs, tu varēji pārvietot priekšmetus telpu robežās.

- Kā gan tu varēji to visu uzzināt? - Melina sacīja, blenžot uz Horāciju.

- Tā, ka es redzēju tevi sapnī, - viņš paskaidroja. - Tādas ir manas spējas.

Un galdiņš lēnītēm nolaidās uz grīdas.

* * *

Es grīļodamies uzrausos kājās un paberzēju pret skapīti sasisto galvu.

- Tev tek asinis! - Emma metās pie manis un nopētīja skrambu.

- Viss kārtībā, viss kārtībā, - es atvairījos. Sajūta joprojām šaudījās manī, un vienlaikus pieskārieni apgrūtināja uztveri, it kā pārtraucot notikumu attīstību.

- Es atvainojos par to, ka jūs savainoju, - ierunājās Melīna Menone. - Biju pārliecināta, ka esmu vienīgā dzīva palikusī īpatne.

- Tur lejā akā, katakombu tunelī, mūsu ir vesels bariņš, -Emma piebilda.

- Ej nu? - Melīnas seja atplauka. - Tad jau mums vēl ir cerība!

- Bija cerība, - Horācijs iejaucās. - Bet tā aizlidoja prom pa caurumu jūsu jumtā.

- Ko? Jūs runājat par Vinifredu? - Melīna iebāza mutē divus pirkstus un iesvilpās. Jau pēc mirkļa pa jumta caurumu ielidoja balodis un apsēdās meitenei uz pleca.

- Apbrīnojami! - Horācijs sajūsmā sasita plaukstas. - Kā tev tas izdevās?

- Vinnija ir mans corns, - Melīna paskaidroja. - Ēd no rokas kā mājas kaķis.

Noslaucījis ar delnas virspusi no pieres asinis, izlēmu nepievērst uzmanību sāpēm. Mums nebija laika ļauties traumām. Tad ari sacīju meitenei: - Tu minēji, ka nebūtnes ir bijuši šeit un tvarstījuši baložus.

Melīna apstiprinoši pamāja ar galvu. - Tie ieradās te kopā ar saviem drausmajiem nezvēriem pirms trim dienām. Vispirms aplenca cilpu, tad saņēma gūstā mis Strazdu un pusi mūsu aizbilstamo un pēc tam pielaida mājai uguni. Es paglābos uz jumta. Kopš tā brīža nebūtnes ir iegriezušies te katru dienu. Viņi nelielās grupiņās medi Vinifredu un tās draugus.

- Un jūs tos nogalinājāt? - Emma jautāja.

Melīna nodūra acis. - Vai tad es tā neteicu?

Viņa bija pārlieku lepna, lai atzītu, ka melojusi. Tam gan nebija nozīmes.

- Tad jau mēs neesam vienīgie, kas meklē mis Paceplīti, -Emma secināja.

- Tas nozīmē, ka viņa joprojām ir brīvībā.

- Iespējams, - Emma pieļāva. - Iespējams.