Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Nezināju, vai aizkaru ir paraustījis kāds putns vai cilvēks, tomēr bija vērts pārbaudīt. Es devos uz durvju pusi, kuras veda iekšā mājā, un aicināju pārējos man sekot, bet tad paklupu pār kaut ko. Zemē gulēja ķermenis, no galvas līdz kājām apklāts ar melnu pārsegu. Vienā galā no tā līda laukā nodilušu kurpju pāris, norādot uz debesīm. Ieplaisājušā kurpes zolē bija iebāzta zīmīte, uz kuras glītā rokrakstā bija uzrakstīts:

Mr. A. F. Kramblijs no Lauku provincēm

Drīzāk novecos nekā ļaus sevi saņemt gūstā dzīvu.

Laipni lūdz apglabāt viņa mirstīgās atliekas Temzā.

- Nabadziņam nav paveicies, - Horācijs čukstēja. - Ieradās šeit no laukiem - visticamāk, pēc tam, kad cilpa jau bija okupēta, - un nonāca citā, kur arī jau valda iekarotāji.

- Bet kāpēc lai viņi tā pamestu nabaga misteru Krambliju te laukā? - Emma čukstus jautāja.

- Tāpēc, ka viņiem bija steigšus jālaižas no šīs vietas, - es pieļāvu.

Emma noliecās un pieskārās audumam, kas sedza Krambliju. Es negribēju to redzēt, bet nespēju noturēties, tāpēc it kā aizgriezos, tomēr caur pirkstiem palūrēju atpakaļ. Biju gaidījis ieraudzīt sažuvušu līķi, bet Kramblija kungs šķita praktiski neskarts un pārsteidzoši jauns - varbūt tikai gadus četrdesmit vai piecdesmit vecs -, un sirmums skāra melnos matus tikai pie deniņiem. Vīrieša acis bija mierīgi aizvērtas, it kā viņš būtu tikai iemidzis. Vai viņš tiešām bija turpinājis novecot gluži kā sažuvušais ābols, ko biju paķēris mis Peregrines cilpā?

-Atvainojiet, vai jūs esat miris vai tikai aizmidzis? - Emma jautāja. Viņa pabakstīja vīrieša ausi ar kāju, un galva, sānos ieliekusies, sabirza pīšļos.

Emma iekliedzās un ļāva pārsegam nokrist atpakaļ. Kramblijs bija pārvērties izkaltušā rēgā, kas bija tik trausls, ka varētu sairt pat stiprā vēja pūsmā.

Pametuši drūpošo Kramblija kungu², mēs piegājām pie durvīm. Es saņēmu rokturi un pagriezu. Durvis atvērās, un mēs nonācām veļas istabā. Grozos atradās svaigi izmazgāti apģērba gabali, veļas dēlis bija kārtīgi pakārts virs izlietnes. Šī vieta nešķita sen pamesta. Veļas istabā sajūta bija jau spēcīgāka, tomēr tikai tāda kā atskaņa. Mēs pavērām vēl vienas durvis un nonācām dzīvojamā istabā. Sirds sažņaudzās. Tur valdīja skaidri cīniņa pierādījumi: izmētātas un apgāztas mēbeles, no kamīna dzegas nogrūstas bildes, strēmelēs saplēstas tapetes.

Tad Horācijs nočukstēja: - Nevar būt, - un es pavēros līdzi viņa skatienam turp, kur uz griestiem sūcās neregulāri apaļš, tumšs plankums. Augšstāvā bija noticis kaut kas šausmīgs.

Emma aizžmiedza acis un sacīja: - Tikai klausieties! Centieties sadzirdēt putnus un nedomājiet ne par ko citu!

Mēs aizvērām acis un ieklausījāmies. Pagāja minūte. Un tad visbeidzot atskanēja baložu klusā dūdošana. Es pavēru acis, lai paraudzītos turp, no kurienes nāca skaņa.

Kāpnes.

Mēs piesardzīgi kāpām augšup, cenzdamies nečīkstināt pakāpienus zem kājām. Jutu, kā sirds krūtīs lēkšo un sāk dunēt jau pie rīkles, pēc tam arī deniņos. Es spēju pieņemt vecus, satrūdējušus līķus. Nezināju, vai spēšu tikt galā ar slepkavības ainu.

Otrā stāva vestibilā mētājās atkritumi. Zemē gulēja salauztas, no eņģēm izrautas durvis. Blakus tām bija sabrukusi ceļasomu un skapīšu kaudze - neizdevusies barikāde.

Nākamajā istabā tepiķis bija piesūcies ar asinīm - šis traips bija izsūcies caur grīdu līdz pat apakšstāva griestiem. Tomēr no tā, kurš asinis zaudējis, sen nebija palicis ne smakas.

Pēdējās priekšnamā durvis nešķita uzlauztas. Es tās piesardzīgi pavēru. Ar acīm noskenēju telpu: tur atradās skapis, tualetes galdiņš ar rūpīgi izkārtotām figūriņām, pie loga plīvoja mežģīņu aizkari. Tepiķis bija tīrs. Tikai miers un kārtība.

Tad mans skatiens sasniedza gultu, un tur redzamais lika man klupšus mesties atpakaļ pāri slieksnim. Zem tīra, balta gultas pārklāja gulēja divi šķietami aizmiguši vīrieši un pa vidu - pāris skeletu.

- Turpinājuši novecot, - Horācijs secināja, drebošiem pirkstiem saķēris kaklu. - Un tie divi - manāmi vairāk nekā pārējie.

Divi šķietami iemigušie vīri izrādījās tikpat beigti kā Kramblija kungs lejasstāvā. Un, kā teica Horācijs, no mūsu pieskāriena tie tāpat sairtu pīšļos.

- Viņi padevās, - Emma čukstēja. - Apnika bēgt, un tie vienkārši padevās. - Meitene nolūkojās uz mirušajiem ar žēlumu un nosodījumu.

Viņa uzskatīja šos cilvēkus par vārgulīgiem gļēvuļiem, jo tie bija izvēlējušies tik vieglu izeju. Mani tomēr nepameta doma, ka šie īpatņi, iespējams, bija zinājuši par to, kā briesmoņi izrīkojas ar ķīlniekiem, - kaut ko vairāk, nekā nojautām mēs. Varbūt arī mēs izvēlētos nāvi, ja to zinātu.

Mēs atgriezāmies vestibilā. Mani pārņēma nelabums, un reiba galva, es vēlējos tikt prom no šīs mājas, bet mēs vēl nevarējām to atļauties. Bija jāuzrāpjas augšā pa pēdējām kāpnēm.