Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Es nesaprotu! - Enohs piezīmēja. - Tie bija tieši šeitl

Mēs visi pienācām tuvāk, lai paskatītos. Un tad Milards sacīja: - Emma! Lūdzu, parādi gaismu tieši virs kapa plāksnes!

Viņa tā arī izdarīja, un Milards skaļi nolasīja uzrakstu:

ŠEIT ATDUSAS SERS KRISTOFERS RĒNS,

ŠĪS KATEDRĀLES RADĪTĀJS

- Rēns*! - Emma iesaucās. - Cik savāda sakritība!

* Sir Christopher Wren (1632-1723) - viens no dižākajiem angļu arhitektiem. Wren - paceplītis (angļu vai.).

- Nedomāju vis, ka tā būtu sakritība, - secināja Milards.

- Viņš noteikti ir mis Paceplītes radinieks. Varbūt pat viņas tēvs!

- Izklausās ļoti interesanti, - Enohs neatstājās, - tikai kā tas mums palīdzēs atrast viņas baložus?

- Tieši to es mēģinu noskaidrot, - Milards pie sevis nodūca, tad paspēra dažus soļus un atgādināja fragmentu no pasakas:

- “Putni joprojām apmeklēja tā kapavietu un ik pa laikam nolaidās tur lejā.”

Un tad man šķita, ka dzirdu baložu ūjināšanu. - Kuš! - Visi ieklausījās. Jau pēc dažām sekundēm ūjināšana atkārtojās no sarkofāga tālākā stūra. Es apmetu ap to loku, nometos ceļos un tad ari pamanīju grīdā pie sarkofāga pamatnes nelielu dūres lieluma caurumu - gana platu, lai putns varētu pa to izspraukties.

- Te tas ir, - es sacīju.

- Lai es pārvēršos par izbāzni! - iesaucās Emma, turot liesmu virs cauruma. - Ja nu šeit ari ir tas “tur lejā”?

- Bet caurums ir pārāk mazs, - Olīvija iebilda. - Kā gan mēs dabūsim putnu pa to laukā?

- Tas nebūs jādara! - Milards atbildēja. - Bronvine, esi tik laipna un, lūdzu, atver sera Rēna sarkofāgu!

- Nevajag! - Olīvija kliedza. - Es negribu redzēt viņa vecos, satrūdējušos pīšļus!

- Esi mierīga, mīļā, - Bronvīne noteica. - Milards zina, ko dara. - Viņa pielika plaukstas pie sarkofāga vāka un sāka stumt. Plāksne iekustējās ar nesteidzīgu, čirkstošu troksni.

No sarkofāga pacēlās negaidīta smaka - nevis nāves, bet gan pelējuma un sastāvējušos dubļu smārds. Mēs sanācām ap kapavietu, lai ielūkotos iekšā.

- Lai es pārvēršos par izbāzni! - Emma nočukstēja.

Tur, kur būtu jāatrodas zārkam, bija kāpnes, kas veda tumsā. Mēs sabāzām galvas sarkofāgā.

- Es neparko nekāpšu tur lejā! - Horācijs paziņoja. Bet tad vēl tris bumbas satricināja ēku, pār mūsu galvām nolija apmetuma lietus, un pēkšņi Horācijs jau spraucās man pa priekšu un tvēra pēc kāpņu margām. - Atvainojiet, nost no ceļa! Tiem, kuri labāk ģērbušies, ir priekšroka!

Emma satvēra zēnu aiz piedurknes. - Man ir gaisma, tāpēc es iešu pa priekšu! Aiz manis nāks Džeikobs, ja nu tur lejā ir... tie tur.

Es izspiedu vāru smaidiņu, mani ceļi noļodzījās jau no tādas domas vien.

Tad Enohs sacīja: - Vai tu gribi teikt, ka zem kapenēm mitinās vēl kāds, izņemot žurkas, holeru un visvisādus jukušus troļļus?

- Nav svarīgi, kas būs tur lejā, - Milards drūmi piebilda. - Mums būs jāstājas tam pretī, un tas arī viss.

- Lieliski, - Enohs norūca. - Tikai būs labāk, ja tur lejā atradīsies arī mis Paceplīte, jo žurku kodumi ātri nedzīst.

- Tukšpauru kodumi dzīst vēl lēnāk, - Emma noteica un spēra kāju uz kāpnēm.

- Esi uzmanīga, - es lūdzu. - Es sekošu tev pa pēdām.

Emma pamāja man ar liesmojošo plaukstu. - Jau atkal

nākas šķērsot robežu, - viņa sacīja un sāka kāpt lejā.

Es biju nākamais.

- Vai esat kaut reizi apjautuši, ka kāpjat atvērtā kapā gaisa uzbrukuma laikā un vēlaties, kaut būtu palikuši gultā? - es noņurdēju.

Enohs iespēra man pa kurpi. - Beidz stiept gumiju!

Es ieķēros sarkofāga malā un uzliku pēdu uz pakāpiena. Kādu brīdi prātā pārliku visu jauko un garlaicīgo, ko būtu paveicis vasarā, ja mana dzīve būtu izvērtusies citādi. Tenisa nometne. Burāšanas nodarbības. Plauktu pārkrāmēšana. Un tad es, pielicis Herkulesa cienīgus pūliņus, piespiedu sevi kāpt lejā.

Kāpnes iesniedzās tunelī, kura vienā galā vīdēja strupceļš, bet otrs gals grima tumsā. Aukstais gaiss bija pievilcies ar savādu smārdu gluži kā drēbes, kas pamestas sapūt pārplūdušā pagrabā. Noslēpumainas izcelsmes mitrums krājās lāsēs un pilēja no raupjajām akmens sienām.

Kamēr mēs ar Emmu gaidījām pārējos nokāpjam lejā, saltums pamazām ielavījās miesā. To juta arī pārējie. Noraususies lejā, Bronvīne atvēra savu lādi un visiem izdalīja zvērnīcā iegūtos brīnumaino aitu vilnas svīterus. Pārvilku savējo pār galvu un jutos kā maisā - piedurknes karājās pāri pirkstiem un apakšmala nostiepās gandrīz līdz ceļiem, toties bija silti.

Lāde nu bija tukša, un Bronvīne to pameta. Mis Peregrine iekārtojās meitenei azotē, kur bija sev izveidojusi kaut ko līdzīgu ligzdai. Milards uzstāja, ka pats nesīs rokās Pasakas, lai cik sējums būtu smags un neparocīgs, jo, kā viņš teica, kuru katru bridi varētu rasties nepieciešamība ielūkoties grāmatā. Man gan šķita, ka sējums sācis kalpot zēnam kā drošības sega un ka viņš sācis to uztvert kā burvestību krājumu, ko tikai viņš viens prot izlasīt.

Bijām savāda kompānija.