Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Katedrāles interjers bija masīvs - pavisam neiespējami, bet šķita, ka tas ir pat plašāks nekā ēkas fasāde, - un, par spīti postījumiem, daži nesalaužami ticīgie šur un tur, nometušies uz ceļiem, bija iegrimuši klusās lūgšanās. Altāris bija aprakts zem gruvešu kaudzes. Uz apgāzta pīlāra sēdēja vientuļš kareivis un pa griestos izlauztu caurumu vērās debesīs.

Mēs blenzām visapkārt, staipīdami kaklus; zem kājām kraukšķēja betona druskas un flīžu lauskas.

- Es neko neredzu, - Horācijs žēlojās. - Te pietiktu vietas, kur paslēpties, desmit tūkstošiem baložu!

- Neskaties, - Hjū ieteica. - Klausies!

Mēs apstājāmies, cenšoties saklausīt baložu čalojošo dūdo-šanu. Bet dzirdējām vien nebeidzamas sirēnas, kas brīdināja

par gaisa uzbrukumiem, un tālumā ari dobjus dārdus, kuri atgādināja pērkona spērienus. Es centos saglabāt mieru, tomēr sirds dauzījās kā elektroniskās bungas.

Krita bumbas.

- Mums jātiek prom, - es, panikas smacēts, izdvesu. - Kaut kur tuvumā jābūt kādai patvertnei. Tur mēs varētu droši paslēpties.

- Bet mēs esam tikuši tik tuvu! - Bronvine iebilda. - Mēs nevaram tagad atkāpties!

Atskanēja vēl viens dārds - šoreiz jau tuvāk -, un nervozitāte sāka pārņemt ari pārējos.

- Ja nu Džeikobam ir taisnība? - ierunājās Horācijs. - Sameklēsim kādu drošu patvērumu, kur paslēpties, līdz uzlidojums būs beidzies.

- Pavisam drošas vietas nemaz nav, - Enohs norūca. - Tās bumbas var trāpīt pat dziļām patvertnēm.

- Cilpai tās nevar piekļūt, - Emma piebilda. - Ja reiz par šo katedrāli ir radīta leģenda, varbūt šeit atrodas arī ieeja cilpā.

- Varbūt, - Milards atbalsoja, - varbūt, varbūt... Padodiet man grāmatu, un es papētīšu.

Bronvīne atvēra savas lādes vāku un pasniedza Milardam prasīto grāmatu.

- Tā, tā, tā, - viņš murmināja, šķirstīdams lappuses, līdz nonāca pie Sv. Pāvila baložiem.

Krīt bumbas, bet mēs lasām pasakas, es pie sevis nodomāju. Esmu nonācis neprāta valstībā.

- Klausieties uzmanīgi! - Milards teica. - Ja ieeja cilpā ir kaut kur tuvumā, šī pasaka, iespējams, dos mums norādi, kā to atrast. Par laimi, tā nav gara.

Bumba nokrita blakus katedrālei. Grīda nodrebēja, un no griestiem nobira apmetums. Es sakodu zobus un centos koncentrēties uz savu elpu.

Nesatricināmais Milards nokremšļojās. - Svētā Pāvila baloži, - viņš iesāka lasīt skaļā, dimdošā balsī.

- To virsrakstu taču mēs jau zinām! - Enohs iejaucās.

- Lūdzu, lasi ātrāk! - Bronvīne viņu pārtrauca.

- Ja nebeigsiet mani pārtraukt, mēs te pavadīsim visu nakti, - Milards pārmeta un tad turpināja: - Sensenos, brīnumainos laikos, krietnu laiku pirms tam, kad Londonā parādījās torņi, smailes un vispār jebkādas augstas celtnes, tur mita baložu bars. Tie bija ieņēmuši galvā, ka tiem nepieciešama kāda jauka, augsta vieta, kur vīt ligzdas, - krietni virs cilvēku sabiedrības radītās burzmas un trokšņa. Tie ari zināja, kā šādu ēku uzbūvēt, jo baloži ir dzimuši celtnieki, turklāt daudz gudrāki, nekā mēs esam raduši to atzīt. Taču senās Londonas iedzīvotāji nebija ieinteresēti būvēt augstas ēkas, tāpēc kādu nakti baloži ielavījās visstrādīgākā cilvēka guļamistabā, kādu vien izdevās atrast, un iečukstēja tam ausi savus plānus radīt iespaidīgu torni.

No rīta šis virs pamodās manāmi satraukts. Viņš bija sapņojis - vismaz tā vīrietim šķita - par majestātisku baznīcu ar augstu torni, kas tiektos debesis un paceltos uz pilsētas augstākā pakalna. Pēc dažiem gadiem katedrāle, prasot milzīgus cilvēku pasaules līdzekļus, tika uzbūvēta. Tās tornis bija ārkārtīgi augsts, tajā atradās visdažādākie nostūri un nišas, kur baložiem vīt ligzdas, un putni bija ļoti apmierināti ar sevi.

Tad kādu dienu pilsētā ielauzās vikingi un nodedzināja torni līdz zemei, tāpēc baložiem bija jāsameklē cits arhitekts, jāiečukst ideja viņam ausi un pacietīgi jāgaida, līdz tika uzcelts jauns tornis - šoreiz pat vēl varenāks un augstāks. Bet tad nodega ari tas.

Tā tas turpinājās simtiem gadu: torņi tika nodedzināti, un baloži čukstēja plānus par aizvien dižāku un augstāku torņu būvēšanu aizvien jaunām nakts iedvesmotu arhitektu paaudzēm. Lai gan šie arhitekti tā ari neapjauta, kādā mērā ir parādā putniem, viņi tik un tā izjuta pret tiem maigumu un atļāva uzturēties visur, kur tikai tie vēlējās, - arkās un zvanu torņos - gluži kā šis vietas talismaniem un sargeņģeļiem, kādi tie patiesībā ari bija.

- Tas mums nekādi nepalīdzēs, - Enohs burkšķēja. - Pārej pie vietas, kur rakstīts par ieeju cilpā!