Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Es aizsteidzos uz priekšu, lai pārliecinātos, vai tumsā neslēpjas tukšpauri. Šoreiz manīju vēderā vēl nebijušu sajūtu, kas bija tik vāra, it kā tukšpauris būtu pabijis pazemē, bet aizgājis un es justu tā atstātās pēdas. Tomēr nevienam neko neteicu; nebija pamata lieki visus satraukt.

Mēs devāmies uz priekšu. Soļu troksnis bezgalīgi atbalsojās visā ejas garumā. Lai kas mūs turpmāk gaidīja, mēs nevarējām tam pielavīties nemanīti.

Aizvien biežāk dzirdējām kaut kur augšā baložu spārnu šalkas vai dūdošanu un mazliet pielikām soli. Mani pārņēma nejauka priekšnojauta, ka kāds mūs tuvina nepatīkamam pārsteigumam. Sienās bija iemūrētas akmens plāksnes - gluži kā tās, ko redzējām kapenēs, - tomēr šīs bija senākas un uzraksti lielākoties jau nodiluši. Pagājām garām kādam zārkam, kas bija atstāts neaprakts uz grīdas; pēc tam tādu bija jau vesela kaudze - atslieti pret sienu, tie atgādināja pēc pārvākšanās pamestas mantu kastes.

- Kas šī ir par vietu? - Hjū čukstus jautāja.

- Kapu rezerves noliktava, - Enohs atbildēja. - Kad nepieciešama vieta jauniem klientiem, vecos izrok un sastutē šeit.

- Cik baisa cilpas ieeja! - es novilku. - Iedomājieties, ka šeit jāiziet ik reizi, kad jātiek iekšā vai ārā...

- Nemaz tik ļoti neatšķiras no mūsu tuneļa akmens piramīdā, - attrauca Milards. - Nepatīkamas cilpu ieejas kalpo savam mērķim: parastie no tādām izvairās, un bez mums, īpatņiem, tur nevienu nemana.

Cik saprātīgi! Cik gudri! Man nāca prātā tikai viena doma: Visapkārt vienīgi mirušie, tikai trūdi un beigti kauli un, ak kungs...

- U-ū! - Emma iesaucās un apstājās tik piepeši, ka es uzskrēju draudzenei virsū un visi pārējie sakrita kaudzē aiz mums.

Emma pavirzīja liesmu sānis, kur atklājās siena ar arkveida durvīm. Tās bija viegli pavērtas, tomēr dziļāk aiz spraugas vīdēja vien tumsa.

Mēs ieklausījāmies. Ilgu laiku bija dzirdama tikai mūsu elpa un ūdens pilēšana tālumā. Pēc tam mēs saklausījām troksni, kas gan bija pavisam negaidīts, - nevis spārnu švīkoņa vai putna kāju skrapstēšana, bet gan cilvēkam raksturīgas skaņas.

Kāds ļoti klusu raudāja.

- Hallo! - Emma uzsauca. - Vai tur kāds ir?

- Lūdzu, nedariet man pāri! - atsaucās balss.

Vai arī tur bija divas balsis?

Emma uzšķīla spilgtāku gaismu. Bronvīne pielavījās pie durvīm un iespēra pa tām. Durvis atsprāga vaļā, un mūsu skatienam pavērās neliela telpa, pilna ar kauliem. Stilba kauli, liela kauli, galvaskausi - simtiem cilvēku sadalītie skeleti bija samesti šķietami nesakarīgā kaudzē.

Apreibis un šokēts no redzētā, parāvos atpakaļ.

- Hallo? Kas to teica? Parādies! - Emma uzstāja.

Sākumā es nespēju saskatīt neko, izņemot kaulus, bet tad,

izdzirdējis šņaukāšanos, sekoju skaņai kaudzes virsotnē, kur no tumšajām ēnām telpas dziļumā uz mums noraudzījās divi acu pāri.

- Te neviena nav, - atbildēja sīka balstiņa.

- Ejiet prom, - teica otra. - Mēs esam miruši.

- Neesat vis! - Enohs atcirta. - Es jau nu to zinātu.

- Nāciet laukā, - Emma mierīgi iedrošināja. - Mēs jums nedarīsim pāri.

Abas balstiņas reizē atsaucās: - Vai apsolāt?

- Apsolām, - Emma apstiprināja.

Kauli sakustējās. Kāds galvaskauss no kaudzes grabēdams aizripoja pa grīdu un apstājās man pie kājām. Acu dobumi vērās manī.

Sveika, nākotne! - es nodomāju.

Tad gaismā ierāpoja divi mazi zēni, ar plaukstām un ceļiem balstoties pret kauliem. Viņu āda bija bāla kā miroņiem; puikas blenza uz mums tumšiem riņķiem apvītām acīm, kas nemierīgi šaudījās dobumos.

- Mani sauc Emma, šis ir Džeikobs, un tie ir mūsu draugi, -Emma sacīja. - Mēs esam īpatņi un nedarīsim jums pāri.

Zēni sarāvās čokurā kā pārbiedēti zvērēni un nebilda ne vārda, tikai zibināja acis, it kā vienlaikus skatītos uz visu un neko.

- Kas ar viņiem nav kārtībā? - Olīvija čukstus jautāja.

Bronvīne apklusināja mazo: - Neesi nepieklājīga!

- Vai pateiksiet, kā jūs sauc? - Emma neatlaidīgi turpināja mierinošā un laipnā balsī.

- Mani sauc Džoels un Pīters, - lielākais zēns teica.

- Kurš īsti tu esi? - Emma gribēja noskaidrot. - Džoels vai Pīters?

- Es esmu Pīters un Džoels, - atsaucās mazākais puisēns.

- Mums nav laika tādām spēlītēm, - iejaucās Enohs. - Vai pie jums tur iekšā ir kādi putni? Vai esat redzējuši kādu palidojam garām?

- Baložiem patīk slēpties, - lielākais noteica.

- Bēniņos, - mazākais piebilda.

- Kādos bēniņos? - Emma jautāja. - Kur?

- Mūsu mājā, - abi kopā atbildēja un, pacēluši rokas, norādīja uz tumšās ejas pusi. Šķita, ka zēni runājot sadarbojas, un, ja teikums bija garāks par pāris vārdiem, viens to iesāka, bet otrs pabeidza, neatstājot pa vidu nekādu manāmu pauzi. Es pamanīju ari to, ka, vienam runājot, otrs klusēja, bet ar lūpām ideāli sinhroni bez skaņas izrunāja tos pašus vārdus, ko skaļi izteica otrs, it kā abiem zēniem būtu kopīgs prāts.

- Lūdzu, esiet tik laipni un parādiet ceļu uz savu māju! -Emma sacīja. - Vai aizvedīsiet mūs uz saviem bēniņiem?

Džoels-un-Pīters noraidoši papurināja galvu un atkal nozuda tumsā.

- Kāpēc tā? - Bronvīne painteresējās. - Kāpēc jūs negribat mūs tur ielaist?

- Nāve un asinis! - iekliedzās viens zēns.

- Asinis un kliedzieni! - atsaucās otrs.