Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Kliedzieni, asinis un ēnas, kas kož! - abi reizē kliedza.

- Visu gaišu! - Horācijs pagriezās uz papēža. - Tiksimies atkal pie kapenēm. Ceru, ka man netrāpīs kāda bumba!

Emma sagrāba Horāciju aiz piedurknes. - Nē, tā nenotiks! Tu esi vienīgais no mums, kam izdevās noķert kādu no tiem sasodītajiem baložiem!

- Vai jūs nedzirdējāt, ko viņi teica? - Horācijs attrauca. - Tā cilpa ir ēnu pilna, un tās kož! Tas var nozīmēt tikai vienu: tur ir tukšpauri!

- Viņi tur bija, un daudz, - es iebildu. - Bet tas varēja būt ari pirms laba laika.

- Kad jūs pēdējoreiz iegājāt savā mājā? - Emma jautāja zēniem.

Puisēni savādā un saraustītā manierē mums paskaidroja, ka viņu cilpa tikusi okupēta, bet viņiem izdevies izglābties un paslēpties katakombās zem kauliem. Viņi nespēja pateikt, cik sen tas bijis. Pirms pāris dienām? Pirms trim? Tumsā puikas bija zaudējuši jebkādu laika izjūtu.

- Ak, jūs, nabadziņi! - Bronvīne juta līdzi. - Kādas šausmas jums nācies pārciest!

- Bet jūs nedrīkstat šeit palikt vēl ilgāk, - Emma sacīja. - Ja visdrīzākajā laikā nenonāksiet kādā citā cilpā, jūs strauji novecosiet. Mēs varam jums palīdzēt, bet vispirms mums jānoķer kāds balodis.

Zēni ieskatījās viens otra zibošajās acis un it kā apspriedās bez vārdiem, tad unisonā atbildēja: - Sekojiet mums!

Viņi norausās zemē no kaulu kaudzes un devās pa gaiteni uz priekšu.

Mēs sekojām. Es nespēju nolaist no puikām skatienu - viņi šķita tik apburoši savādi. Viņi ne mirkli neatlaida viens otra roku un ik pa dažiem soļiem skaļi klakšķināja mēli.

- Ko viņi tur dara? - es pačukstēju.

- Laikam taču tā viņi redz, - Milards atbildēja. - Tieši tāpat tumsā orientējas sikspārņi. To radītie trokšņi atstarojas no lietām un nonāk atpakaļ, tā izveidojot smadzenēs attēlu.

- Mēs esam eholokatori, - Džoels-un-Pīters sacīja.

Acīmredzot šie puikas bija apveltīti ari ar īpaši asu dzirdi.

Eja sazarojās vienreiz, tad otrreiz. Pēkšņi es sajutu ausis

spiedienu un nopurinājos, lai no tā atsvabinātos. Tieši tobrīd aptvēru, ka esam pametuši 1940. gadu un iegājuši cilpā. Beigu beigās nonācām strupceļā pie vertikālas sienas ar iecirstiem

pakāpieniem. Džoels-un-PIters nostājās pie to pakājes un norādīja uz dienasgaismu, kas bija manāma mums virs galvas.

- Mūsu māja, - vecākais iesāka.

- ... ir tur augšā, - jaunākais pabeidza.

Nākamajā mirkli abi jau bija nozuduši ēnā.

Pakāpieni bija apsūnojuši, un pa tiem bija grūti kāpt. Es pārvietojos lēni, lai nenokristu. Pašā augšā kāpnes aizveda līdz griestiem, kur atradās apaļas cilvēka izmēra durvis, aiz kurām spīdēja spilgta gaismas strēle. Es ieķēros ar pirkstiem spraugā un pagrūdu durvis vaļā; tās atvērās līdzīgi kā fotokameras aizvirtņi, atklājot apaļu ķieģeļiem klātu eju, kas stiepās augšup divdesmit vai trīsdesmit pēdas, līdz beidzās kā gaismas aplis. Es atrados viltotas akas neīstā dibenā.

Ielīdu akā un sāku kāpt. Pusceļā bija jāapstājas, lai atvilktu elpu, un es atslēju muguru pret šahtas pretējo sienu. Kad muskuļi pārstāja smelgt, es turpināju ceļu augšup un pāri akas malai izrāpos ar zāli klātā laukumā.

Atrados kādas noplukušas mājas iekšpagalmā. Debesis krāsojās nedabiski dzeltenā toni, tomēr tajās nemanīja dūmus un nedzirdēja ari dzinēju troksni. Mēs bijām nonākuši kādos senākos laikos - vēl pirms kara -, kad automašīnas nebija izgudrotas. Gaisā valdīja vēsums, un nejaušas sniega pārslas, nokritušas zemē, izkusa.

Pēc manis no akas izrausās Emma, pēc tam ari Horācijs. Emma bija nolēmusi, ka māja jāizpēta tikai mums trim. Mums nebija ne jausmas, ko tur augšā ieraudzīsim un vai mums nenāksies steigšus ņemt kājas pār pleciem. Tāpēc bija labāk turēties mazā bariņā, kas spētu pārvietoties bez kavēšanās. Neviens no lejā palicējiem neiebilda; Džoela-un-PItera brīdinājumi par asinīm un ēnām bija viņus nobiedējuši. Tikai Horācijs šķita neapmierināts un nepārstāja zem deguna murmināt, ka vēlas, kaut nebūtu skvērā noķēris to balodi.

Bronvīne tur lejā pamāja mums un aizvēra apaļās durvis akas dibenā. No virspuses durvis bija apgleznotas tā, lai atgādinātu ūdens virsmu - tumšu, netīru ūdeni, kādā nevienam nerastos vēlme iemest spaini. Ļoti gudri darīts.

Mūsu trijotne saspiedās kopā un pavērās apkārt. Kā iekš-pagalms, tā pati māja jau sen nebija saņēmusi pienācīgu uzmanību. Zāli ap aku mēs bijām nomīdījuši, bet visur citur tā zēla lekniem kušķiem - pat augstāk par dažiem pirmā stāva logiem. Kaktā dēdēja pūstoša un pussabrukusi suņabūda, un tai blakus stiepās veļas striķis, ko jau daļēji bija aprijuši krūmi.

Mēs stāvējām un gaidījām, vai sadzirdēsim baložus. Aiz mājas mūra saklausīju pa bruģi klaudzam zirgu pakavus. Nē, mēs nudien neatradāmies Londonā ap 1940. gadu.

Un tad es pamanīju, ka vienā no augšstāva logiem sakustas aizkari. - Tur augšā! - es nošņācu un parādīju uz logu.