Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Pašā augšā mēs ieraudzījām liesmu izpostītu kāpņu laukumiņu. Es iztēlojos, kā tie īpatņi, kas izdzīvoja pirmajā uzbrukumā mājai, pulcējās šeit beidzamajai cīņai. Iespējams, viņi mēģināja pretoties briesmoņiem ar uguni vai arī briesmoņi mēģināja tos izkvēpināt. Jebkurā gadījumā izskatījās tā, it kā māja būtu tik tikko paglābusies no nodedzināšanas.

Pieliekuši galvas zemās durvju aplodas priekšā, mēs nonācām šauros bēniņos ar slīpiem griestiem, kur viss bija apdedzis melns. Liesmas bija izsvilinājušas jumtā milzu caurumus.

Emma iedunkāja Horāciju. - Tas ir kaut kur tepat, - viņa klusi sacīja. - Liec nu lietā savu burvestību, putnu ķērāj!

Horācijs uz pirkstgaliem aizlavījās līdz telpas vidum un sāka skandēt: - Nāāā-ku, nāāā-ku, dūjiņ, dūjiņ, dūjiņ...

Un tad mums aiz muguras nošvīkstēja spārni un atskanēja apslāpēta guldzēšana. Pagriezušies mēs ieraudzījām nevis balodi, bet meiteni melnā kleitā, kura bija daļēji paslēpusies ēnā.

- Vai jūs meklējat šo te? - viņa jautāja un izstiepa plaukstu saules gaismā. Tajā kārpījās balodis, cenšoties izrauties brīvībā.

- Jā! - Emma iesaucās. - Paldies Dievam, tu to notvēri! -Viņa tuvojās meitenei izstieptām rokām, lai paņemtu putnu, bet meitenīte iekliedzās: - Paliec, kur esi! - un uzsita knipi. Dekoratīvais pārklājs zem Emmas kājām nokūpējis atdzīvojās un parāva tās gaisā. Viņa novēlās zemē.

Es metos pie Emmas. - Vai nesasities?

- Uz ceļiem! - mazais skuķēns man uzbrēca. - Rokas aiz galvas!

- Viss kārtibā, - Emma attrauca. - Dari, kā viņa liek! Tā meitene pieprot telekinēzi un ir pavisam neparedzama.

Es nometos ceļos blakus Emmai un saliku pirkstus aiz galvas. Emma rīkojās tāpat. Drebošais Horācijs klusēdams smagi apsēdās zemē un pielika plaukstas pie zemes.

- Mēs nevēlam tev ļaunu, - Emma ierunājās. - Mēs tikai meklējam balodi.

- Kā tad, es pavisam precīzi zinu, ko jūs meklējat, - meitene melnajā kleitā nošņāca. - Jūsējie jau nekad nepadodas, vai ne?

- Mūsējie? - es nesapratu.

- Nolieciet ieročus zemē un pametiet uz manu pusi! - skuķēns nokliedza.

- Mums tādu nav, - Emma mierīgi atbildēja, visiem spēkiem cenzdamās nesaniknot viņu vēl vairāk.

- Jums klātos labāk, ja jūs pārstātu uzskatīt mani par muļķi! - meitene nerimās. - Jūs esat vāji, un jums pašiem nav nekādu spēju, tāpēc arī paļaujaties uz šautenēm un tā tālāk. Tūlīt pat metiet tās malā!

Emma pagrieza galvu un nočukstēja: - Viņa mūs noturējusi par briesmoņiem!

Es tik tikko neiesmējos balsi. - Mēs neesam briesmoņi. Mēs esam īpatņU

- Jūs neesat pirmie baltači, kas te ieradušies baložu medībās, - mazā atcirta, - nedz ari pirmie, kas cenšas notēlot brīnumainos bērnus. Un jūs nebūsiet pirmie, ko es nogalināšu! Tagad lieciet savus ieročus zemē, pirms esmu apgriezusi tavu baloža kaklu! Un pēc tam tavējo!

- Bet mēs neesam nebūtnes! - es uzstāju. - Ja netici, ieskaties mūsu acu zīlītēs!

- Kāda starpība, kādas jums acis! - meitene sacīja. - Mānīgas lēcas ir vecs triks, un, ticiet man, tos es visus pārzinu.

Viņa spēra soli tuvāk mums un nonāca gaismas lokā. Meitenes acīs dega naids. Viņa bija puiciska, ja neņem vērā kleitu, - ar īsi apgrieztiem matiem un spēcīgu apakšžokli. Sku-ķēna acis bija glāžainas - kā cilvēkam, kas vairākas dienas nav gulējis un patlaban paļaujas tikai uz intuīciju un adrenalīnu. Tādā stāvoklī neviens nebūtu izturējies pret mums ne laipni, ne iecietīgi.

- Mēs esam īpatņi, es zvēru! - Emma atkārtoja. - Skaties, es parādīšu! - Viņa atrāva vienu plaukstu no galvas un jau grasījās uzšķilt liesmu, kad pēkšņs intuīcijas lādiņš lika man saķert draudzeni aiz delnas.

- Ja tukšpauri ir kaut kur tuvumā, viņi to sajutīs, - es brīdināju. - Man šķiet, ka tie prot mūs sajust, līdzīgi kā es jūtu viņus, bet tukšpauriem tas padodas daudz vieglāk brīdī, kad mēs izpaužam savas spējas. Tad mēs gluži kā iedarbinām trauksmes signālu.

- Bet tu taču liec lietā savas spējas, - Emma aizkaitināti attrauca. - Un viņa - savējās.

- Es to daru pasīvi, - es paskaidroju. - Nevaru izslēgt savas sajūtas, lai neatstātu manāmas pēdas. Kas attiecas uz to meiteni, - tukšpauri, iespējams, jau zina, ka viņa te atrodas. Ja nu tie nemeklē viņu?

- Cik izdevīgi! - meitene vērsās pie manis. - Un tās būtu tavas spējas - sajust ēnu radījumus?

- Viņš spēj tos ari saskatīt, - Emma teica. - Un nogalināt.

- Izdomājiet ticamākus melus! - Meitene palika nepiekāpīga. - Uz šiem neuzķersies neviens, pat ja tam būtu tikai puse smadzeņu.

Bridi, kad mēs to pieminējām, es sajutu spēju, sāpīgu dūrienu. Biju pamanījis ne vairs sen atstātas tukšpaura pēdas, bet gan kāda cita aktīvu klātbūtni.

- Viens ir kaut kur tepat netālu, - es sacīju Emmai. - Mums jātiek prom no šejienes.

- Tikai ne bez putna, - viņa nočukstēja.

Meitene sāka virzīties uz mūsu pusi un teica: - Laiks ir galā, esmu devusi jums gana iespēju sevi pierādīt. Lai vai kā, man sāk iepatikties jūsu nogalināšana. Pēc tā, ko nodarījāt maniem draugiem, man gluži vai gribas to darīt vēl un vēl!