Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Bronvīne skumji pamāja ar galvu. Viņa pati zināja, ka tā ir, tikai gaidīja, lai kāds to apstiprinātu. Mēs neiedarbīgi kā rēgi tik tikko bijām klātesoši.

Gaisā uzvirmoja pelnu mākonis, aizsedzot skatu uz ugunsdzēsēju un mazuli. Mēs gājām uz priekšu, kāsējot no kodīgajiem vēja atpūstajiem gruvešu putekļiem. Šis betona pūderis iesūcās mūsu drēbēs un noklāja sejas kaulu baltas.

* * *

Mēs pasteidzāmies garām izpostītajiem kvartāliem, cik ātri vien spējām, un tad jau sākām apbrīnot apkārtējās ielas, kurās atgriezās dzīvība. Tikai dažu soļu attālumā no elles ļaudis devās savās ikdienas darīšanās, pastaigājās pa ietvēm, dzīvoja ēkās, kur joprojām bija elektrība, logi un sienas. Tad mēs kādā krustojumā nogriezāmies, un acu priekšā pavērās katedrāles kupols - lepns un impozants par spīti uguns atstātajiem melnajiem sodrēju traipiem un dažām apdrupušām arkām. Būtu nepieciešams daudz vairāk nekā dažas bumbas, lai iznīcinātu Svētā Pāvila katedrāli - gluži kā pašu pilsētas garu.

Medības sākās kādā skvērā netālu no katedrāles, kur veci vīri sēdēja uz soliem un baroja baložus. Vispirms mēs izraisījām jezgu: iebrāzāmies laukumā un sākām mežonīgi tvarstīt putnus, bet tie pacēlās gaisā. Vecie vīri sāka kurnēt, un mēs palikām gaidot, līdz baloži atgriezīsies. Nedaudz vēlāk tā ari notika, jo baloži nav gudrākās šīs zemes radības, un mēs cits pēc cita metāmies barā, cenzdamies kādu pārsteigt un pieliecoties saķert. Man šķita, ka paveikties varētu mazajai un ātrajai Olīvijai vai ari Hjū, kuram bija izveidojušās brīnumainas attiecības ar citādām spārnotām būtnēm, tomēr abi piedzīvoja izgāšanos. Labāk neveicās ari Milardam, lai gan baloži viņu pat neredzēja. Kad pienāca mana kārta, mēs noteikti bijām putniem apnikuši, jo brīdī, kad es parādījos laukumā, tie visi pacēlās spārnos un uzgāza man vienu lielu, sinhronu mēslu kravu, liekot mesties pie strūklakas, lai nomazgātu galvu.

Beigu beigās Horācijam izdevās vienu noķert. Viņš apsēdās blakus vecajiem vīriem un meta zemē sēklas, līdz baloži sāka pulcēties ap viņu. Tad zēns paliecās uz priekšu, pastiepa roku un itin mierīgi saķēra vienu putnu aiz kājas.

- Rokā esi! - viņš iesaucās.

Balodis sasita spārnus un centās izrauties, bet Horācija tvēriens izrādījās ciešs.

Viņš atnesa putnu mums. - Kā mēs varēsim pateikt, vai tas ir īpatnis? - Horācijs apgāza dūju ar kājām gaisā, lai izpētītu tās dibengalu, it kā cerētu tur ieraudzīt etiķeti.

- Parādi to mis Peregrinei, - Emma ierosināja. - Viņa zinās.

Un tā mēs atvērām Bronvines lādi, iebāzām balodi iekšā pie

mis Peregrines un aizcirtām vāku. Balodis kliedza tā, it kā tiktu raustīts gabalos.

Es piemiedzu acis un iesaucos: - Mierīgāk, mis R!

Kad Bronvīne atkal pavēra lādi, gaisā uzlidoja baloža dūnas, bet pats putns nebija redzams.

- Nē, nevar būt! Viņa to ir apēdusi! - Bronvīne iekliedzās.

- Nav vis, - Emma attrauca. - Paskatieties zemāk!

Mis Peregrine pacēlās gaisā un piezemējās nostāk, un tur apakšā bija balodis - dzīvs, bet apdullis.

- Nu? - Enohs sacīja. - Tas ir vai nav kāds no mis Paceplītes baložiem?

Mis Peregrine iebakstīja putnam ar knābi, un tas aizlidoja. Pēc tam arī viņa pati izrāpās laukā no lādes, aizkliboja līdz laukumam un ar vienu skaļu brēcienu aizbaidīja visus atlikušos baložus. Viņas sakāmais bija skaidrs: Horācija notvertais balodis nebija brīnumains un neviens no pārējiem ari ne. Būs vien jāturpina meklēt.

Mis Peregrine lēca uz katedrāles pusi, nepacietīgi vicinādama spārnu. Mēs panācām putnu pie katedrāles kāpnēm. Ēka slējās virs mums, un gaisīgi zvanu torņi kā rāmis ieskāva milzīgo kupolu. Neskaitāmi nokvēpuši eņģeļi raudzījās uz mums no marmora reljefiem.

- Kā gan mēs vispār jebkad varēsim pārmeklēt tik milzīgu vietu? - es skaļi brīnījos.

- Telpu pēc telpas, - Emma atbildēja.

Pie durvīm mūs apturēja savāds troksnis. Izklausījās pēc tālumā kaucošas automašīnas sirēnas, tikai skaņa pieņēmās spēkā un pieklusa garās, lēnās frāzēs. Tomēr 1940. gadā, protams, mašīnām sirēnu nebija. Šis skaņu signāls vēstīja par gaisa uzbrukumu.

Horācijs novērsās. - Vācieši nāk! - viņš iesaucās. - Nāve no debesīm!

- Mēs nezinām, ko tas nozīmē, - Emma piebilda. - Tā varētu būt viltus trauksme vai arī tikai pārbaude.

Tomēr ielas un laukums strauji tukšojās, arī vecie vīri salocīja avīzes un pameta solus.

- Neizskatās, ka viņi to būtu noturējuši par pārbaudi, - Horācijs piezīmēja.

- Kopš kura laika mūs var nobiedēt ar pāris bumbām? -Enohs iejaucās. - Beidz runāt kā Nensija Parastā!

- Būs vien tev jāatgādina, - Milards turpināja, - ka šīs nav tādas bumbas, pie kādām mēs esam raduši. Atšķirībā no tām, kas tika nomestas uz Kērnholmas, mēs nezinām, kur šīs piezemēsies!

- Tad mums vēl jo vairāk ir iemesls dabūt to, pēc kā esam nākuši, un žigli! - Emma paziņoja un ieveda mūs iekšā.