Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Šķita, ka viņš nespēj dabūt vārdus pār lūpām.

- Kas viņam lēcies? - Bronvīne satraucās. - Mili, kas tev sāp?

- Es tev ieteiktu tūlīt pat paskaidrot, ko tu domāji ar nē, -Emma draudīgi iesāka.

- To, ka mēs mirsim, to es gribēju teikt! - Milarda balss aizlūza.

- Bet tur, zvērnīcā, tu liki mums domāt, ka viss būs gluži vienkārši! - es iesaucos. - Ka mēs gandrīz vai dejas soli varēsim ievalsēt soda cilpā...

Milards izmisīgi un histēriski kampa pēc gaisa, un man sametās bail. Bronvīne sameklēja sagumzītu papīra turzu un lika zēnam elpot tajā. Nedaudz atguvies, Milards atbildēja.

Г

- Iekļūt tādā cilpā var pavisam viegli, - viņš sāka lēni skaidrot, ar piepūli kontrolējot pats savu ieelpu un izelpu. - Pēc tam izkļūt ir daudz grūtāk. Izkļūt dzīviem, es gribētu teikt. Soda cilpas ir tieši tādas, kā stāstīja tas suns, tikai vēl ļaunākas. Liesmojošas upes... asinskāri vikingi... tik nežēlīga sērga, ka nav iespējams paelpot... Un tam visam par kroni kā tādā nelabā zivju zupā, putns vien zin’, cik daudz nebūtņu un tukšpauru!

- Tas gan ir fantastiski! - Horācijs neslēpa sašutumu. - Kāpēc tu mums to nepateici agrāk - kaut vai tad, kad vēl atradāmies zvērnīcā un kalām plānus?!

- Un ko tas būtu mainījis, Horācij? - Milards vēl dažas reizes ievilka elpu no maisiņa. - Ja es teiktu, ka ir daudz briesmīgāk, vai jūs būtu izlēmuši ļaut mis Peregrines cilvēciskajai dabai vienkārši pagaist?

- Protams, ne, - Horācijs atsaucās. - Bet tev bija jāpasaka mums taisnība.

Milards ļāva maisiņam nokrist zemē. Zēna spēki atgriezās, un līdz ar to arī viņa pārliecība. - Zināmā mērā es atzīstu, ka pilnībā nebrīdināju par soda cilpu draudīgo raksturu. Bet man pat prātā nenāca, ka mums tik tiešām būs tajās jālien! Par spīti pastardienas ainai, kādu tas neciešamais suns mums atklāja, stāstot par šībrīža situāciju Londonā, es biju pārliecināts, ka atradīsim šeit vismaz vienu neieņemtu cilpu ar tajā esošu un joprojām darboties spējīgu imbrīni. Un, lai ko mēs zinātu, tas joprojām ir iespējams! Kā gan mēs varam būt pārliecināti, ka visas imbrines ir nolaupītas? Vai esam skatījuši iekarotās cilpas paši savām acīm? Un ja nu imbriņu tālruņa līnijas bija vienkārši... atslēgtas?

- Visas? - Enohs nievājoši nosprauslojās.

Pat Olīvija, mūžam optimistiski noskaņotā Olīvija, to dzirdot, nogrozīja galvu.

- Bet ko tu ierosini, Milard? - Emma vaicāja. - Apbraukāt visas Londonas cilpas, cerot atrast kādu vēl mājās? Un vai tiešām tu domā, ka tie samaitātie, uzpirktie briesmoņi, kas mūs vajā, būs atstājuši visas tās cilpas bez uzraudzības?

- Es uzskatu, ka mums būtu lielākas izredzes pārdzīvot šo nakti, spēlējot krievu ruleti, - Enohs piebilda.

- Es tikai gribu teikt, - Milards iesāka, - ka mums nav pierādījumu...

- Kādi vēl pierādījumi tev būtu vajadzīgi? - Emma nelikās mierā. - Vai asins peļķes? Varbūt kaudze imbrlnēm izplūktu spalvu? Mis Eivoseta mums teica, ka briesmeklu iebrukums Londonā notika pirms vairākām nedēļām. Mis Pacepllte bija pilnīgi pārliecināta, ka visas Londonas imbrines ir tikušas sagūstītas. Vai tu zini kaut ko par imbrlnēm labāk nekā mis Pacepllte, kas pati ir imbrlne? Un tagad mēs esam šeit un nevienas imbrines numurs neatbild. Tāpēc, lūdzu, pasaki man, kāpēc gan staigāšana no cilpas uz cilpu būtu kas cits kā vien pašnāvnieciska laika tērēšana?

- Paga! Rokā ir! - Milards iesaucās. - Un kā tad mis Pacepllte?

- Kas ir ar viņu? - Emma nesaprata.

- Vai neatceries, ko suns mums teica? Mis Pacepllte devās uz Londonu pirms dažām dienām - pēc tam kad uzzināja, ka viņas māsas imbrines ir saņemtas gūstā.

-Un?

-Ja nu viņa joprojām ir pilsētā?

- Tādā gadījumā līdz šim brīdim viņa noteikti jau būs sagūstīta! - Enohs novilka.

- Un ja nu tā nav? - Milarda balsi iegailējās cerība. - Viņa varētu palīdzēt mis Peregrinei, un tādā gadījumā mums nemaz nebūtu jāiet tuvumā soda cilpām!

- Un kā tu ieteiktu mums viņu sameklēt? - Enohs spalgi atcirta. - Varbūt skaļi saukt viņas vārdu no māju jumtiem? ŠI nav Kērnholma, šajā pilsētā dzīvo miljoni!

- Baloži, - Milards sacīja.

- Vēlreiz, lūdzu!

- Tie bija mis Paceplītes brīnumainie baloži, kas viņai pavēstīja, uz kurieni imbrines tikušas aizvestas. Ja tie zināja, kurp nogādātas visas pārējās imbrines, tādā gadījumā tiem ari jāzina, kur atrodas mis Pacepllte. Galu galā tie taču ir viņas baloži.

- Kā tad! - iesaucās Enohs. - Ja šajā pilsētā ir kas vēl parastāks par vienkārša izskata pusmūža kundzēm, tad tie ir baložu bari. Un tu gribi pārmeklēt visu Londonu, lai atrastu vienu konkrētu baru?

- Tas nedaudz izklausās pēc neprāta, - Emma secināja. - Piedod, Mili, bet es nesaprotu, kā tas varētu izdoties.

- Tad jau tev paveicies, ka es, braucot vilcienā, veltīju laiku pētījumiem, nevis tukšām pļāpām. Padodiet man Pasakas!