Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Vīrieša seja pietvīka tik sarkana, ka man šķita - viņam kaklā pārsprāgs kāds asinsvads. Acīmredzot vīrietis nebija radis, ka bērni runā ar viņu tādā tonī.

- Es teicu: laukā no telefona būdiņasl - viņš rēca un, pacēlis lietussargu virs galvas kā bendes cirvi, trieca ar to pa vadu, kas bija nostiepts starp būdiņas jumtu un sienu. Vads ar skaļu blīkšķi pārtrūka.

Tālrunis apklusa. Emma pacēla acis no klausules; viņas asinīs jau klusītēm vārījās niknums. - Ja viņam tik ļoti nepieciešams tas telefons, - viņa teica, - tad dosim viņam to.

Kamēr Emma, Milards un Horācijs iznāca no būdiņas, Bron-vīne sagrāba vīrieša rokas un atlauza aiz muguras. - Izbeidziet! - tas kliedza. - Laidiet vaļā!

- Jā, es palaidīšu, - Bronvīne atbildēja, tad pacēla vīrieti gaisā un ar galvu pa priekšu iebāza būdiņā, bet pēc tam ar viņa lietussargu aizbultēja durvis. Vīrietis kliedza un sita ar dūrēm pa stiklu, lēkādams kā resna, pudelē iespundēta muša. Lai gan būtu jautri tur palikt un uzjautrināties par šo tipu, vīrietis bija pievērsis pārlieku daudz uzmanības, un uz mūsu pusi jau no visas stacijas plūda pieaugušie. Bija laiks ņemt kājas pār pleciem.

Mēs sadevāmies rokās un skrējām uz tumiketa pusi, atstājot aiz muguras ceļam gatavu un atvadas mājošu parasto ļaužu pūli. Iekaucās vilciena svilpe un atbalsojās Bronvīnes lādē, kur mis Peregrine tika mētāta kā apģērba gabals veļas mašīnā. Olīvija, būdama pārāk viegla, lai skrietu, cieši turējās Bronvīnei pie kakla un plivinājās viņai pakaļ kā diegā piesiets balons, kas jau daļēji izlaidis gaisu.

Daži pieaugušie atradās tuvāk izejai nekā mēs, un mēs nolēmām nevis skriet tiem apkārt, bet gan izlauzties cauri.

Mums tas neizdevās.

Vispirms ceļā stājās dūšīga sieviete, kas ar somiņu iezvēla Enoham pa galvu un cieši sagrāba zēnu. Kad Emma mēģināja draugu atbrīvot, divi vīrieši saķēra meiteni aiz rokām un ar varu noguldīja zemē. Es jau grasījos mesties klāt un palīdzēt Emmai, kad trešais vīrietis satvēra manas rokas.

- Lūdzu, dariet kaut ko! - Bronvine iesaucās. Mēs visi sapratām, ko viņa gribēja teikt, bet nebija skaidrs, kurš no mums ir tik brīvs, lai varētu rīkoties. Tad gar Enoha degunu aizspurdza kāda bite un ieurba dzeloni gurnā sievietei, kas bija jāteniski uzsēdusies puikam virsū. Sieviete iespiedzās un pielēca stāvus.

-Jā! Vēl bites! - kliedza Enohs.

- Tās ir piekusušas! - Hjū kliedza pretī. - Tās tik tikko dabūja pagulēt pēc iepriekšējās reizes, kad tevi glāba! - Tomēr Hjū saprata, ka nav citas iespējas aizmukt, jo Emmas rokas bija sasietas, Bronvine bija aizņemta, sargājot savu lādi un Oliviju no trim nikniem dzelzceļa konduktoriem, un uz mūsu pusi jau steidzās vēl citi pieaugušie. Tāpēc Hjū sāka sist sev pa krūtīm, it kā censtos atklepot rīklē iestrēgušu kumosu. Jau pēc mirkļa zēnam kā atbalss izlauzās atrauga un no mutes izlidoja kādas desmit bites. Apmetušas pāris apļu virs galvas, tās nomērķēja un sāka dzelt katram pieaugušajam, kas pagadījās ceļā.

Vīrieši palaida Emmu vaļā un aizmuka. Tam, kurš bija sagūstījis mani, bite iedzēla tieši degungalā, un vīrietis iebļāvies sāka vicināties ar rokām, kā nelabā apsēsts. Drīz vien lapās laidās jau visi pieaugušie. Viņi centās aizsargāties no sīkajām, dzeļošajām uzbrucējām, lēkājot slimīgā dejā - par prieku visiem bērniem, kas joprojām atradās uz perona. Bērni smējās, priecīgi klaigāja un mētāja rokas pa gaisu, atdarinot smieklīgos vecākos ļaudis.

Kamēr visu uzmanība bija novērsta, mēs metāmies bēgt, izskrējām caur turniketu un nozudām trokšņainajā Londonas pēcpusdienā.

Haotisko ielu mudžekli mēs apmaldījāmies. Mani pārņēma sajūta, it kā mēs būtu iemesti krūkā ar samaisītu šķidrumu un riņķojam tajā līdz ar citām daļiņām - kungiem un dāmām, strādniekiem, kareivjiem, ielas bērniem un ubagiem, kas visi mērķtiecīgi griežas vienā virzienā, izvairoties no mazajām, sprauslājošajām mašīnām un ielu tirgotāju ratiņiem. To saimnieki brīdinoši klaigāja, mūkot no signalizējošiem autobusiem, kas ar joni nobremzēja pieturvietās, lai izlaistu uz ietves valdošajā mudžekli aizvien vairāk ļaužu. To visu kopā saturēja augstu namu kanjons, ko veidoja kolonādēm rotātu ēku fasādes, kuras līdz horizontam stiepās gar ēnā grimstošo ielu. Zemā pēcpusdienas saule vairs nespīdēja spoži, un Londonas smogs darīja to vēl bālāku un nespodrāku. Miglā pavīdēja ari kāda iedegta laterna.

No visa redzētā man sagriezās galva, es aizvēru acis un ļāvos Emmai, kas vilka mani aiz rokas. Otru - brīvo roku biju iebāzis kabatā, lai pieskartos vēsajam telefona ekrānam. Nez kāpēc tas mani dīvainā kārtā nomierināja. Mans mobilais bija nekam nederīga nākotnes relikvija, bet vienlaikus šajā priekšmetā tomēr bija saglabājies zināms spēks - kā garš, smalks kvēldiegs, kas savieno šo sarežģīto pasauli ar to saprātīgo un pazīstamo pasauli, pie kuras reiz biju piederējis. Ik reizi, kad pieskāros šim priekšmetam, tas man it kā teica: Tu esi šeit, un tu esi īsts, tu nesapņo un joprojām esi tu pats. Un nez kāpēc tā rezultātā viss, kas notika ap mani, sāka vibrēt mazliet lēnāk.