Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Es jutu draugu acis urbjamies sev mugurā. Kamēr es ar skatienu skenēju pūli, viņi mani vēroja. Man bija jāpamana, ja kaut kur šajā milzīgajā, mutuļojošajā ļaužu masā slēpās briesmoņi, kuru mērķis bija mūs nogalināt. Man bija tas jānosaka tikai ar skatienu vai jāsajūt kā viegla kņudēšana pakrūtē. Parasti, ja tukšpauris atradās pavisam tuvu, mani pārņēma izteiktas sāpes, bet tik milzīgā teritorijā - starp simtiem cilvēku - brīdinājums varētu izpausties tikai kā čuksts, pavisam viegla tirpoņa, ko nebūtu grūti nepamanīt.

- Vai nebūtnes zina, ka esam klāt? - Bronvīne pavisam klusu painteresējās, baidoties, ka to varētu dzirdēt kāds parastais cilvēks vai, vēl ļaunāk, briesmonis. Viņu spiegi bija aptvēruši visu pilsētu vai vismaz mums tā lika domāt.

- Mēs nogalinājām visus, kas varētu zināt, uz kurieni dodamies, - Hjū sacīja ar lepnumu balsī. - Pareizāk sakot, es tos nogalināju.

- Tas nozīmē, ka viņi mūs meklēs vēl cītīgāk, - Milards secināja. - Un tagad vairāk medīs tieši mūs, nevis putnu, jo alkst atriebties.

- Un tāpēc mēs nedrīkstam šeit uzkavēties vēl ilgāk, - sacīja Emma un paplikšķināja man pa kāju. - Vai drīz būsi galā?

Fokuss aizpeldēja, es pazaudēju vietu, līdz kurai biju pārlūkojis pūli. Nācās sākt no jauna. - Vēl minūti, - es atbildēju.

Personiski es vairāk bažījos nevis par nebūtnēm, bet gan par tukšpauriem. Biju nogalinājis jau divus un abās mūsu tikšanās reizēs pats atrados par mata tiesu no nāves. Veiksmei vai kam citam, kas bija līdz šim saglabājis man dzīvību, agri vai vēlu bija jābeidzas. Tāpēc biju nolēmis nekādā gadījumā neļaut vēl kādam tukšpaurim sevi pārsteigt. Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai sajustu tos pa gabalu un pilnībā izvairītos no acu kontakta. Protams, bēgšana no cīņas nebija tik godājama, bet slava mani neinteresēja. Es tikai gribēju palikt dzīvs.

īstās briesmas draudēja nevis no cilvēkiem uz perona, bet gan no ēnām, kas gūlās starp un aiz tiem - tumsā, kas krājās pa malām. Tai ari pievērsu lielāko uzmanību. Virzot maņas tālu pūlī un iztaustot klusus nostūrus apdraudējuma apliecinājuma meklējumos, mani pārņēma svešāda sajūta. Pirms dažām dienām es neko tamlīdzīgu nebūtu varējis paveikt. Spēja virzīt sajūtu kā prožektora gaismas staru bija kas jauns.

Es prātoju, ko vēl jaunu man nāksies uzzināt pašam par sevi.

- Viss kārtībā, - es paziņoju un nokāpu no lādes. - Tukš-pauru te nav.

- Es pats tev būtu varējis to pateikt, - Enohs norūca. - Ja tie būtu šeit, tie jau sen būtu mūs aprijuši!

Emma paveda mani malā. - Ja mums radīsies nepieciešamība te cīnīties, tev jārīkojas ātrāk.

Tas bija gluži kā likt cilvēkam, kurš nupat iemācījies peldēt, sacensties olimpiskajās spēlēs. - Daru, ko varu, - es attraucu.

Emma pamāja ar galvu. - Zinu. - Viņa atgriezās pie pārējiem un uzsita knipi, pievēršot visu uzmanību. - Iesim uz to telefona būdiņu, - Emma norādīja uz augstu, sarkanu kabīni perona otrā pusē, kas ņudzošajā pūlī bija tik tikko saskatāma.

- Kam mēs zvanīsim? - painteresējās Hjū.

- īpatnais suns sacīja, ka visas Londonas cilpas ir iekarotas un to imbrines nolaupītas, - Emma atgādināja, - bet mēs taču nedrīkstam ticēt uz vārda, vai ne?

- Vai tad laika cilpai var piezvanīt? - es samulsu. - Pa tālruni?

Milards paskaidroja, ka Imbrīņu padomes rīcībā atrodas telefona centrāle, lai gan tā ir izmantojama tikai pilsētas robežās. - Visnotaļ ģeniāls izgudrojums, ņemot vērā visas laika atšķirības, - viņš piebilda. - Tas, ka mēs mītam laika cilpās, nenozīmē, ka esam iestrēguši akmens laikmetā!

Emma saņēma mani aiz rokas un lika arī pārējiem sadoties rokās. - Mums pats svarīgākais ir turēties kopā, - viņa norādīja. - Londona ir plaša, un atrasto mantu birojā brīnumainos bērnus nepieņem.

Sadevušies rokās, mēs iejukām pūlī un virzījāmies uz priekšu ķēdītē, kas pa vidu bija viegli izliekusies kā parabola. Olīvijas pēdas neskāra zemi - gluži kā astronautam, kas izkāpis uz Mēness.

- Vai tu zaudē svaru? - Bronvīne jautāja. - Tev jādabū smagākas kurpes, mazā pļāpa!

- Es kļūstu viegla kā spalviņa, ja neesmu, kā nākas, paēdusi, - Olīvija atbildēja.

- Paēdusi, kā nākas? Mēs nupat mielojāmies kā karaļi!

- Es nē, - Olīvija iebilda. - Viņiem nebija gaļas pīrāgu.

- Būdama bēgle, tu esi pārmēru izvēlīga, - piezīmēja Enohs. - Lai vai kā, Horācijs iztērēja visu mūsu naudu, un mēs varam tikt pie ēdiena, tikai to nozogot, vai arī tad, ja atradīsim kādu vēl nenolaupītu imbrini, kura mums kaut ko pagatavos.

- Mums vēl ir nauda, - Horācijs aizstāvējās un pažvadzi-nāja kabatā iebērtās monētas. - Gaļas pīrāgiem gan nepietiks, bet, iespējams, mēs varētu atļauties kartupeļus mundierī.

- Ja man būs jāapēd vēl viens kartupelis mundieri, es pati pārvērtīšos par kartupeli mundieri! - Olivija sāka čīkstēt.

- Mīļā, tas nav iespējams, - Bronvīne iebilda.

- Kāpēc ne? Mis Peregrine taču varēja pārvērsties putnā!

Uz mums pavērās kāds garāmejošs zēns. Bronvīne dusmīgi

apklusināja Olīviju. Noslēpumu atklāšana parasto cilvēku klātbūtnē mums bija stingri noliegta, pat ja tie izklausītos tik fantastiski, ka neviens nespētu noticēt.