Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Jautājums bija retorisks: īstenībā es nemaz negaidīju atbildi, tomēr Milards man to sniedza. - Citējot kādu slavenu īpatni: Dabas noslēpuma dzīlēs dus vēl kāds noslēpums.

- Kurš to teica?

- Mēs viņu pazīstam kā Perpleksu Anomāli. Droši vien pieņemts vārds dižam domātājam un filozofam. Perplekss bija ari kartogrāfs. Viņš uzzīmēja pirmo Dienu kartes izdevumu. Tas notika aptuveni pirms tūkstoš gadiem.

Es noklakšķināju mēli. - Dažbrīd tu runā kā skolotājs. Vai tev to kāds ir teicis?

- Man to nemitīgi kāds saka, - Milards norādīja. - Es labprāt izmēģinātu roku pedagoģijā, ja vien nebūtu piedzimis šāds.

- Tev tas lieliski padotos.

- Pateicos, - viņš atbildēja un apklusa. Klusumā jutu, kā Milards izdzīvo ainas no dzīves, kāda tā varētu būt. Pēc brīža viņš ierunājās no jauna: - Es negribu, lai tu domā, ka man nepatīk būt neredzamam. Man tas patīk. Esmu sajūsmā, ka varu būt īpatnis, Džeikob, un tāda ir mana būtība. Tomēr reizēm es vēlos, kaut varētu šo spēju izslēgt.

- Saprotu, par ko tu runā, - es sacīju. Lai gan, protams, nesapratu. Mana īpatnība sagādāja man grūtības, bet es vismaz varēju iekļauties sabiedrībā.

Mūsu kupejas durvis atvērās. Milards veikli uzmeta galvā jakas kapuci, lai noslēptu seju - precīzāk sakot, šķietamo sejas trūkumu.

Durvīs stāvēja jauna sieviete. Viņa bija ģērbusies formas tērpā un turēja rokās kasti ar precēm pārdošanai. - Cigaretes? -sieviete vaicāja. - Šokolādi?

- Paldies, nē, - es atteicos no piedāvājuma.

Viņa uzmeta man acis. - Jūs esat amerikānis.

- Laikam gan.

Pārdevēja veltīja man līdzjūtīgu smaidu. - Ceru, ka jūs gaida jauks ceļojums. Esat izvēlējies nepiemērotu laiku, lai apceļotu Lielbritāniju.

Es iesmējos. - Tā man te saka.

Sieviete aizgāja. Milards izkustējās, lai pavadītu viņu ar skatienu. - Glīta, - viņš sacīja ne īpaši ieinteresēti.

Man ienāca prātā, ka, iespējams, pagājuši ilgi gadi, kopš viņš redzējis kādu meiteni, neskaitot tās, kuras dzīvoja Kērn-holmā. Lai nu kā, kādas gan tādam kā viņš varētu būt izredzes ar parastu meiteni...

- Neskaties uz mani tā, - viņš teica.

Man nebija ienācis prātā, ka es uz Milardu kaut kā īpaši skatītos. - Kā tad?

- It kā tev būtu manis žēl.

- Tā nav, - es noliedzu.

Bet bija gan.

Tad Milards piecēlās no savas vietas, novilka mēteli un pazuda. Kādu laiku es viņu vairs neredzēju.

Stundas aizritēja cita pēc citas, un bērni tās aizvadīja, stāstot atgadījumus no dzīves. Viņi stāstīja par slaveniem īpatņiem un mis Peregrīni - aizraujošus, senus stāstus par viņas cilpu -, un galu galā viņi sāka runāt paši par sevi. Šo to biju dzirdējis jau iepriekš. Piemēram, par to, kā Enohs sava tēva bērēs uzcēlis mironi. Vai arī par Bronvlni, kura maigajā desmit gadu vecumā netīšām apgriezusi savam vardarbīgajam patēvam sprandu. Bet citi stāsti man bija kas jauns. Jo, lai cik veci viņi būtu, šie bērni nemēdza bieži grimt nostalģijā.

Horācijs bija sācis sapņot jau sešu gadu vecumā, bet to, ka spēj paredzēt nākotni, viņš aptvēra tikai pāris gadu vēlāk, kad kādu nakti nosapņoja Luizitānijas nogrimšanu un nākamajā dienā par to dzirdēja radio ziņās. Hjū jau kopš pavisam agras bērnības medus garšoja vairāk par visu, un piecu gadu vecumā viņš bija sācis ēst arī medus kāres, turklāt tik rijīgi, ka, pirmoreiz norijis ari biti, to pat nepamanīja, līdz sajuta to lidināmies sev vēderā. - Šķiet, ka bitei nebija nekādu iebildumu, - Hjū piebilda, - tāpēc es paraustīju plecus un ēdu tālāk. Pavisam drīz man vēderā jau bija izgrauzts caurums. - Kad bitēm bija pienācis laiks apputeksnēt ziedus, Hjū devās uz ziedošu pļavu un tur ari satika Fionu, kura bija atlaidusies zālē.

Hjū izstāstīja arī viņas stāstu. Fiona bija bēgle no Īrijas, kur viņa vēl 19. gadsimta 40. gadu bada epidēmijas laikā bija audzējusi pārtiku sava ciema iedzīvotājiem, līdz meiteni nodēvēja par raganu un padzina. Hjū par to uzzināja tikai pēc tam, kad vairākus gadus bija bikli sazinājies ar Fionu bez vārdiem. - Viņa nerunāja nevis tāpēc, ka nespētu runāt, - Hjū turpināja, - bet tāpēc, ka bada laikā bija piedzīvojusi tādas briesmas, ka zaudējusi balsi.

Tad pienāca Emmas kārta, bet viņa nevēlējās par sevi stāstīt.

- Kāpēc ne? - Olivija čikstēja. - Izbeidz! Pastāsti, kā tu atklāji, ka esi īpatna!

- Tā ir sena vēsture, - Emma nomurmināja, - un neko nenozīmē. Vai mēs labāk nevarētu tagad padomāt par nākotni, nevis pagātni?

- Kāds mums te ir sapūties kā pūpēdis, - Olivija secināja.

Emma piecēlās un aizgāja uz vagona galu, kur neviens viņu

netraucēs. Ļāvu paiet pāris minūtēm, lai meitenei neliktos, ka viņu vajāju, un tad gāju un apsēdos draudzenei blakus. Emma, redzēdama mani nākam, paslēpās aiz avīzes un izlikās, ka lasa.

- Man vienkārši negribas par to runāt, - viņa sacīja aiz aizsega. - Tāpēc!

- Es tev neko nejautāju.

-Jā, bet grasījies vaicāt, tāpēc pasargāju tevi no pūlēm.

- Tikai lai būtu godigi, - es iesāku. - Es vispirms pastāstīšu tev par sevi.

Emma mazliet ieintriģēta palūrēja pār avīzes augšmalu.

- Bet vai tad es par tevi jau visu nezinu?

- На! - es attraucu. - Ne gluži.