Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Behirs piekliboja pie Hjū un paspieda viņam roku. - Jaunais cilvēk, - viņš atzinīgi teica, - mēs esam jūsu parādnieki par dzīvības glābšanu.

- Bet kur ir jūsu brīnumainais dēlēns? - Milards vaicāja.

- Paldies Dievam, viņš paguva aizbēgt kopā ar diviem maniem vīriem. Šodien mēs zaudējām trīs lieliskus dzīvniekus, bet nevienu cilvēku. - Behirs nolieca galvu Hjū priekšā, un acumirkli man šķita, ka viņš varētu pat ņemt un noskūpstīt zēnam roku. - Lūdzu, ļaujiet par to atmaksāt!

Hjū pietvīka. - Tas nav vajadzīgs, ticiet man...

- Un mums ari nav laika, - Emma piebilda, stumjot Hjū laukā pa durvīm. - Mums jāpaspēj uz vilcienu!

Tie no mums, kuri vēl nebija aptvēruši, ka mis Peregrine jau ir gabalā, nobālēja.

- Brauksim ar nebūtņu džipu! - Milards ierosināja. - Un, ja paveiksies - un ja tas briesmonis runāja taisnību -, mēs varētu pārtvert vilcienu, kamēr tas stāvēs Portmadogā.

- Es zinu kādu taisnāku ceļu, - Behirs sacīja un ar kāju uzzīmēja putekļos vienkāršu karti.

Mēs pateicāmies čigāniem. Es atzinos Behiram, ka jūtamies neērti, jo esam sagādājuši viņa cilvēkiem tik daudz nepatikšanu, un vecais čigāns izplūda sulīgos, nevaldāmos smieklos. Pamājis mums atvadas, viņš piebilda: - Mēs kādreiz vēl tiksimies, sindrigasti! Es to droši zinu!

Mēs saspiedāmies nebūtņu džipā kā sardīnes - astoņi bērni trīsvietīgā mašīnā. Tā kā es vienīgais biju agrāk vadījis mašīnu, apsēdos pie stūres. Pagāja pārlieku ilgs laiks, līdz sapratu, kā to sasodīto daiktu iedarbināt. Kā izrādījās, tam nebija nepieciešama atslēga, bet gan bija jānospiež grīdā ierīkota poga. Vēl bija jānoskaidro ātrumu pārslēgšanas princips. Mašīnai, ar kuru biju dažas reizes braucis, bija mehāniskā ātrumkārba, turklāt tētis vienmēr bija mani pieskatījis un sēdējis blakus pasažieru vietā. Par spīti visam, pēc pāris minūtēm mēs jau bijām devušies ceļā, lai gan mašīna rīstījās, raustījās un negribīgi virzījās uz priekšu.

Es piespiedu gāzes pedāli un braucu tik ātri, cik vien pārpildītais braucamrīks bija spējīgs mūs vest; tikmēr Milards izkliedza norādījumus par ceļu un visi pārējie trīcēdami turējās pie savas dārgās dzīvības. Pēc divdesmit minūtēm mēs jau bijām nonākuši Portmadogā. Kad jau traucāmies uz staciju, atskanēja vilciena sirēna. Pie stacijas mēs spēji apstājāmies un izlēcām no mašīnas. Es pat necentos izslēgt dzinēju. Metāmies cauri stacijai kā gepardi pakaļ gazelei un ielēcām vilciena pēdējā vagonā, kad tas jau atstāja stacijas teritoriju.

Elsodami un saliekušies stāvējām vagona ejā, un pārsteigtie pasažieri izlikās, ka nepievērš mums uzmanību. Sasvīduši, netīri un izspūruši mēs noteikti atgādinājām īstus ērmus.

- Paspējām, - Emma noelsās. - Neticami, bet paspējām.

- Nespēju noticēt, ka es braucu ar automātisko ātrumkārbu, - es nočukstēju.

Parādījās konduktors. - Tie atkal esat jūs, - viņš ar nepatiku nopūtās. - Ceru, ka neesat pazaudējuši biļetes.

Horācijs izvilka žūksni no kabatas.

- Nāciet uz savu vagonu, - konduktors aicināja.

- Mūsu lāde! - Bronvīne ieķērās vīrietim elkonī. - Kur ir mūsu lāde?

Konduktors izrāva roku. - Es to sasodīto blāķi mēģināju nogādāt atrasto mantu birojā, bet nespēju izkustināt no vietas.

Mēs skrējām no vagona uz vagonu, līdz nonācām pirmās klases kupejā un ieraudzījām Bronvīnes lādi tieši tur, kur bijām to atstājuši. Meitene metās pie tās un atrāva vaļā vispirms slēdžus, tad vāku.

Mis Peregrines iekšā nebija.

Mani piemeklēja mini sirdslēkme.

- Mans putns! - Bronvīne kliedza. - Kur ir mans putns?!

- Tikai mieru, tas ir tepat, - konduktors norādīja mums virs galvas. Mis Peregrine bija uztupusies uz bagāžas nodalījuma un cieši aizmigusi.

Bronvīne atslīga ar muguru pret sienu tik atvieglota, ka tik tikko nepaģība. - Kā viņa tika tur augšā?

Konduktors sarauca pieri. - Tā ir ļoti dzīva rotaļlieta! - Viņš pagriezās un devās uz durvju pusi, tad apstājās un piebilda: - Starp citu, kur tādu var dabūt? Manai meitai tāda ļoti patiktu.

- Diemžēl otras tādas nav, - Bronvīne atcirta, nocēla mis Peregrīni zemē un piekļāva sev pie krūtīm.

* * *

Pēc visa, ko bijām piedzīvojuši dažu beidzamo dienu laikā, nemaz nerunājot par pēdējām stundām, bijām šokā par pirmās klases vagona greznību. Mūsu kupejā atradās smalki ādas dīvāni, ēdamgalds un plaši logi pa visu sienu. Vagons atgādināja bagātu cilvēku dzīvojamo istabu, un tas viss atradās tikai mūsu rīcībā.

Cits pēc cita mēs nomazgājāmies ar koka sienas paneļiem klātajā vannas istabā, pēc tam iedziļinājāmies pusdienu ēdienkartē. - Pasūtiet visu, ko sirds kāro! - ierunājās Enohs un nocēla tālruņa klausuli no aparāta, kas bija piestiprināts pie atlaižamā krēsla roku balsta. - Hallo, vai jums ir zoss aknu pastēte? Es gribētu to visu. Jā, visu, cik jums ir. Un trisstūrveida grauzdiņus.

Neviens nebilda ne vārda par nesen notikušo. Tas bija pārlieku netverami un briesmīgi, un vismaz pagaidām mēs gribējām vienkārši visu aizmirst un atgūties. Bija tik daudz cita, ko darīt, tik daudz jaunu briesmu, ar ko tikt galā.