Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Mūsu ceļojums turpinājās. Ārā aiz loga nozuda Portmado-gas mājas un pavērās skats uz mis Paceplītes kalnu, kas pelēcīgs vīdēja virs pakalniem. Kamēr pārējie iegrima sarunās, es neatrāvu degunu no loga rūts, aiz kuras zibēja bezgalīgā 1940. gada īstenība. Līdz šim 1940. gads man bija vien kabatas formāta atmiņu druska, nebūt ne lielāka par sīku saliņu. Tā bija vieta, kuru es ik brīdi varēju pamest, kad vien vēlētos, izejot cauri Kērnholmas akmens krāvuma piramīdas tumšajam vēderam. Tomēr kopš brīža, kad pametām šo salu, tā bija pārvērtusies par veselu pasauli, kurā pletās pārpurvojušies meži, dūmos tītas pilsētas un ielejas ar spīdīgām upju lentēm, kas tās klāja krustu šķērsu. Tajā slēpās lietas un cilvēki, kas izskatījās veci, bet tādi vēl nebija, gluži kā statisti un rekvizīti kādā smalki uzvestā retrofilmā bez sižeta līnijas, - tas viss zibēja gar manu logu kā bezgalīgs sapnis.

Es iemigu un pamodos, iemigu un pamodos. Vilciena šūpošanās mani ieaijāja nemaņā, un bija tik viegli aizmirst, ka esmu kaut kas vairāk nekā tikai pasīvs vērotājs; ka mans logs ir kaut kas vairāk par kinoekrānu; ka tas tur laukā viss ir līdz pēdējam sīkumam tikpat reāls kā te iekšā. Un tad es palēnām atcerējos, kā biju kļuvis par daļiņu no tā visa, - atcerējos vectēvu, salu, bērnus. Skaisto meiteni ar piparmētru zaļajām acīm man blakus, kuras delna atdusējās uz manējās.

- Vai es tiešām esmu šeit? - es viņai jautāju.

- Guli tālāk, - Emma atbildēja.

- Kā tev šķiet, vai ar mums viss būs kārtībā?

Viņa noskūpstīja manu degungalu.

- Guli tālāk!

Sekoja jauni baisi murgi, kas sajaucās kopā un ieplūda cits citā. Šausmu druskas no nesen piedzīvotām dienām: šautenes stobra dzelzs acs, kas veras uz mani pavisam tuvu; kritušiem zirgiem nosēts ceļš; tukšpaura mēles, kas tiecas pie manis pāri bezdibenim; briesmīga, ņirdzoša nebūtne ar tukšiem acu baltumiem...

Un tad jau kaut kas cits: esmu atkal atgriezies mājās, bet kā rēgs. Es klīstu pa savu ielu un ieplūstu caur ieejas durvīm iekšā mājā. Redzu tēvu, kurš iemidzis pie virtuves galda, piespiedis pie krūtīm bezvadu telefonu.

Es neesmu miris, saku, bet mani vārdi nav dzirdami.

Redzu savu māti sēžam uz gultas malas un naktskreklā tērpušos raugāmies laukā pa logu uz bālo pēcpusdienas ainavu. Viņa ir novārgusi un asaru nomocīta. Es pastiepju roku, lai pieskartos mammas plecam, bet roka iziet tam cauri.

Pēc tam atrodos pats savās bērēs, kur no sava kapa veros pelēkajā debesu taisnstūri.

Trīs mani tēvoči lūkojas lejup, viņu resnie kakli veļas pāri iestlvinātajām baltajām apkaklītēm.

Tēvocis Less: Cik ļoti žēl, vai ne?

Tēvocis Džeks: Šobrīd tik tiešām ļoti jūtu līdzi Frenkam un Mariannai.

Tēvocis Less: Jā. Ko gan cilvēki nodomās?

Tēvocis Bobijs: Viņi domās, ka tam puikam bija kāda vaļīga skrūvīte. Kā tas arī bija.

Tēvocis Džeks: Es jau zināju, ka tā notiks. Ka kādu dienu viņš kaut ko tādu izstrādās. Viņš pēc tāda izskatījās, vai saprotat? Tāds drusku...

Tēvocis Bobijs: Ķerts.

Tēvocis Less: To viņš mantojis pa tēva līniju, nevis no mūsu puses.

Tēvocis Džeks: Un tomēr... Briesmīgi.

Tēvocis Bobijs: Jā.

Tēvocis Džeks:...

Tēvocis Less: ...

Tēvocis Bobijs: Iesim uz bufeti?

Mani onkuļi aizčāpo prom. Atnāk Rikijs, šim gadījumam īpaši iestīvinājis savus zaļos matus.

Brāli Tā kā tu esi miris, vai drīkstu paņemt tavu riteni?

Mēģinu kliegt: Es neesmu miris!

Esmu tikai tālu prom...

Piedodiet...

Mācītājs paveras lejup. Tas ir Golans ar Bībeli rokās, ģērbies talārā. Viņš smaida.

Mēs tevi gaidām, Džeikob.

Man uzber sauju zemes.

Mēs gaidām.

* * *

Pēkšņi es pamodos un kā bulta uzšāvos sēdus; mute bija izkaltusi kā papīrs. Man blakus sēdēja Emma, uzlikusi rokas man uz pleciem. - Džeikob! Paldies Dievam! Tu mūs pārbiedēji.

- Vai tiešām?

- Tu murgoji, - Milards paskaidroja. Viņš sēdēja mums pretī un izskatījās pēc tukša iestīvināta un vertikāli nostādīta virsdrēbju komplekta. - Un miegā arī runāji.

- Runāju?

Emma noslaucīja man no pieres sviedrus ar vienu no pirmās klases vagona salvetēm. (īsta auduma!) - Runāji gan, -viņa apstiprināja. - Bet tas izklausījās pēc nesakarīgas vāvuļošanas. Es nesapratu ne vārda.

Nokaunējies paskatījos visapkārt, bet šķita, ka neviens cits to nav pamanījis. Pārējie bērni bija izklīduši pa vagonu; daži snauduļoja, citi sapņaini vērās laukā pa logu vai spēlēja kārtis.

Es patiesi cerēju, ka nezaudēju prātu.

- Vai naktīs tevi bieži nomoka murgi? - Milards painteresējās. - Tev par tiem jāpastāsta Horācijam. Viņam padodas sapņu slēptās nozīmes skaidrošana.

Emma paberzēja manu roku. - Vai tu tiešām jūties labi?

- Man viss kārtībā, - es attraucu un mainīju sarunas tematu, jo neciešu, ja par mani sāk pārlieku rūpēties. Ieraudzījis Milarda klēpi atvērtas īpatņu pasakas, pajautāju: - Lasāt izklaidējošas grāmatas?

- Pētām, - Milards atbildēja. - Padomā tik - bija laiks, kad es no tām novērsos un dēvēju par bērniem sacerētiem stāstiņiem... Patiesībā tās ir ārkārtīgi sarežģītas - zināmā mērā pat viltīgas -, jo tajās iekodēta slepena informācija par īpatņu pasauli. Būs nepieciešami gadi, lai tās visas atšifrētu.