Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

- Labs ir, tādā gadījumā izstāsti man par sevi trīs noslēpumus, ko es vēl nezinu. Tikai, lūdzu, drūmus! Un ātri!

Es parakājos atmiņās, meklējot kādus interesantus faktus par sevi, bet prātā nāca vien tādi, par kuriem metās kauns.

- Labs ir. Pirmais. Kad biju maziņš, es ļoti pārdzīvoju, redzot televīzijā vardarbību. Nesapratu, ka tas nenotiek pa īstam. Pat ja redzēju tikai multeņu peli, kas knieba multeņu kaķim, es baisi pārbijos un sāku raudāt.

Emmas avīze nošļuka nedaudz zemāk. - Lai Dievs svētī tavu trauslo dvēseli! - viņa izmeta. - Un paskaties uz sevi tagad - tu nogalini briesmīgus radījumus, durot tiem tieši miklajos acābolos!

- Otrs, - es turpināju. - Es piedzimu Helovīnā, un līdz astoņu gadu vecumam vecākiem izdevās uzturēt manī pārliecību, ka konfektes, ko ļaudis izdala tiem, kas klauvē pie durvīm, patiesībā ir dzimšanas dienas dāvanas.

- Hm, - Emma novilka un nolaida avīzi vēl zemāk. - Tas bija tikai mazliet drūmi. Tomēr turpini!

- Trešais. Kad mēs tikāmies pirmoreiz, biju pārliecināts, ka tu esi gatava pārgriezt man rīkli. Un tomēr, lai cik nobijies biju, mani nepameta sīka balstiņa, kas ik pa brīdim atkārtoja: Ja šī arī būs pēdējā seja, ko tu jebkad redzēsi, tā vismaz būs skaista.

Avīze iekrita Emmai klēpī. - Džeikob, nu gan tu... - Viņa pavērās zemē, tad laukā pa logu un atkal uz mani. - Cik jauki, ka tu to pateici!

- Tā ir patiesība, - es piebildu un pa sēdekli pabīdīju roku tuvāk draudzenei. - Labi, tagad tava kārta.

- Es neko nemēģinu slēpt, tici man! Tikai tie appelējušie stāsti liek man atkal atgriezties desmit gadu vecumā, un to es nevēlos. Es netieku no tā vaļā, lai cik daudz burvības pilnu vasaras dienu kopš tā laika būtu pagājis.

Sāpes joprojām nebija pagaisušas, pēc visiem šiem gadiem tās joprojām darīja viņai pāri.

- Vēlos tevi iepazīt, - es neatlaidos. - Kāda tu esi, no kurienes nāc. Tas arī viss.

Meitene sāka neveikli dīdīties. - Vai neesmu tev neko stāstījusi par saviem vecākiem?

- Es zinu tikai to, ko tonakt saldētavā dzirdēju no Golana. Viņš teica, ka vecāki tevi atdeva ceļojošai cirka trupai.

- Ne gluži. - Emma apsēdās dziļāk sēdekli un sāka runāt pavisam klusu. - Laikam jau būs labāk, ja uzzināsi patiesību, nevis ticēsi baumām un pieļāvumiem. Un tātad... Manas spējas sāka izpausties desmit gadu vecumā. Es miegā ik pa brīdim aizdedzināju savu gultu, līdz vecāki man atņēma visus palagus un lika gulēt uz kaila metāla režģa tukšā istabā, kurā nebija nekā degoša. Viņi mani uzskatīja par piromāni un meli, un fakts, ka es ne reizi neapdedzinājos, viņiem tikai kalpoja par pierādījumu. Bet es nevarēju apdedzināties, un to es sākumā nemaz nezināju. Man bija desmit gadu, un es vispār ne velna ne par ko nejēdzu! Tas bija ļoti biedējoši - izpausties un nesaprast, kas ar tevi notiek. Šādas izbailes gan piedzīvo gandrīz visi brīnumainie bērni, jo pavisam nedaudzi piedzimst brīnumainiem vecākiem.

- Varu iedomāties, - es piebildu.

- Kādu dienu, kā visi atceras, es biju parasta kā rīsa grauds, bet jau nākamajā sajutu plaukstās savādu kņudēšanu. Tās piesarka un pietūka, pēc tam jau sakarsa - un tik ļoti, ka es metos uz pārtikas veikalu un tās iegremdēju saldētavā pie mencām. Kad zivis sāka kust un smirdēt, veikalnieks man sadzina pēdas mājās un pieprasīja mātei samaksāt par manis nodarītajiem postījumiem. Tobrīd man plaukstas jau svila, un ledus padarīja situāciju vēl ļaunāku! Beigu beigās tās aizdegās, un es biju pārliecināta, ka esmu pavisam un neglābjami sajukusi prātā.

- Ko teica tavi vecāki? - es pavaicāju.

- Mana māte - dziļi māņticīgs cilvēks - aizbēga no mājām un tā ari neatgriezās. Viņa nosprieda, ka esmu dēmons, kas caur viņas dzemdi ieradies tieši no elles. Mans vecais uz notiekošo skatījās citādi. Viņš mani piekāva un ieslēdza istabā, un, kad es mēģināju izdedzināt durvīs caurumu, viņš mani piesēja ar azbesta loksnēm. Tēvs mani tā turēja dienām ilgi, paretam pabaroja no rokas, jo neuzticējās tik lielā mērā, lai atsaitētu. Un tā bija pareiza izvēle, jo, tiklīdz vecais to izdarītu, es būtu viņu sadedzinājusi līdz oglei.

- Kaut tu būtu tā izdarījusi! - es noteicu.

- Cik jauki, ka tu tā saki! Bet no tā nebūtu nekāda labuma. Mani vecāki bija šausmīgi cilvēki - bet, ja viņi tādi nebūtu un es būtu palikusi kopā ar viņiem vēl ilgāk, tukšpauri mani nešaubīgi būtu atraduši. Esmu dzivibu parādā diviem cilvēkiem: savai jaunākajai māsai Džūlijai, kura reiz vēlu vakarā mani atsvabināja, lai es beidzot varētu aizbēgt, un mis Peregrīnei, kura mani atrada pēc mēneša, kad es strādāju par ugunsrijēju ceļojoša cirka trupā. - Emma sapņaini pasmaidīja. - Dienu, kad es viņu satiku, saucu par savu dzimšanas dienu. Todien es sastapu savu īsto mammu.