Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Mēs izlauzāmies cauri pēdējam bērnu bariņam un nonācām pie telefona būdiņas. Tajā bija vieta tikai trim cilvēkiem, tāpēc Emma, Milards un Horācijs ielīda iekšā, bet pārējie drūzmējās ārā pie durvīm. Emma nocēla klausuli, Horācijs izzvejoja no kabatas mūsu pēdējās monētas, un Milards šķirstīja biezo telefona grāmatu, kas karājās, piesieta auklā.

- Vai jūs nopietni? - Es pabāzu galvu būdiņā. - Vai tad tajā grāmatā var atrast imbrīnes?

- Te minētās adreses nav īstas, - Milards norādīja, - un savienojums nerodas, ja nenosvilpo pareizo paroli. - Viņš izrāva kādu lappusi un sniedza Emmai. - Mēģini šo! Milisenta Strazda.

Horācijs ieslidināja monētu spraugā, un Emma uzgrieza numuru. Tad Milards paņēma klausuli, nosvilpoja putna dziesmu un atdeva klausuli Emmai. Kādu bridi meitene klausījās, tad novaikstījās. - Tikai zvana. Neviens neceļ.

- Tas nekas! - Milards teica. - Tā bija tikai viena no daudzām. Sameklēšu citu...

Pūlis, kas virzījās gar būdiņu, nobremzēja un apstājās. Visi bija izstiepuši kaklus un raudzījās kaut kur tālumā. Pūlis pārpildīja stacijas peronu. Mūs no visām pusēm bija ielenkuši parasti bērni. Tie sarunājās, klaigāja un grūstījās. Viens, kas atradās tieši blakus Olīvijai, rūgti raudāja. Šai meitenītei bija saraudātas acis un peļastēs sasieti mati. Vienā rokā viņa turēja segu, bet otrā - nodilušu kartona koferi. Pie mazulītes blūzes bija piesprausta zīmīte, kurā ar lieliem burtiem un cipariem bija rakstīts:

115-201

Londona —► Šefilda

Olīvija skatījās uz raudošo meitenīti, līdz pašai sāka līt asaras. Visbeidzot viņa vairs nespēja izturēt un pajautāja, kas meitenītei lēcies. Mazā aizgriezās un izlikās nedzirdam.

Olivija nesaprata mājienu. - Kas par lietu? - viņa jautāja vēlreiz. - Vai tu raudi tāpēc, ka esi kādam pārdota? - Olīvija norādīja uz zīmīti pie meitenītes blūzes. - Vai par tādu cenu?

Meitenīte centās aizmukt, bet cilvēku siena to neļāva.

- Es gan tevi nopirktu un palaistu brīvībā, - Olīvija neatstājās, - bet diemžēl mēs esam iztērējuši visu savu naudu par vilciena biļetēm un mums nepietiek pat gaļas pīrāgiem, kur nu vēl vergam. Man briesmīgi žēl.

Meitenīte apmetās riņķī tieši pret Olīviju. - Mani nepārdod! - viņa iesaucās un piecirta kāju.

- Vai tu esi pārliecināta?

-Jā! - mazā kliedza un, gluži kā cerībām izirstot, norāva un aizmeta piesprausto zirnīti. - Es tikai negribu braukt un palikt tajos stulbajos laukos, tas ari viss.

- Ari es negribēju pamest mājas, bet mums nācās to darīt, -Olīvija skaidroja. - Kāda bumba tās iznīcināja.

Meitenītes sejiņa atmaiga. - Manējās ari. - Viņa nolika zemē savu koferi un pasniedza plaukstu. - Atvaino, ka biju tik skarba. Mani sauc Džesika.

- Es esmu Olīvija.

Abas mazās meitenes sarokojās kā džentlmeņi.

- Tev smuka blūze, - Olīvija sacīja.

- Paldies, - Džesika atbildēja. - Un man patīk tas... tas... tas, kas tev galvā.

- Mana diadēma! - Olivija pastiepa roku un pataustija galvasrotu. - Tā gan nav no īsta sudraba.

-Tas nekas. Vienalga skaista.

Olīvija atplauka tik platā smaidā, kādu vēl nebiju viņas sejā redzējis. Tad atskanēja skaļa svilpe un skaļrunī ieaurojās piesmakuši balss: - Visiem bērniem jāiekāpj vilcienos! Ievērojiet kārtību un klusumu!

Pūlis ap mums atkal sakustējās. Šur tur pieaugušie vedināja uz priekšu bērnu pulciņus, un es dzirdēju kādu sakām: - Neuztraucieties, drīz vien jūs atkal satiksiet savas mammītes un tētus!

Tobrīd es aptvēru, kāpēc uz perona atrodas tik daudz bērnu. Viņi tika evakuēti. No daudziem simtiem bērnu, kas torit drūzmējās stacijā, es un mani draugi bijām vienīgie, kuri bija atbraukuši. Pārējie grasījās aizbraukt. Tie tika izvesti no pilsētas viņu pašu drošības dēļ un, spriežot pēc ziemas mēteļiem un pārbāztajām ceļasomām, kas dažiem bija rokās, visticamāk, uz ilgu laiku.

- Man jāiet, - Džesika ierunājās, un Olivija vēl nebija pat īsti sākusi atvadīties, kad pūlis jau nesa viņas jauno draudzeni uz piebraukušā vilciena pusi. Tik ātri Olivija bija ieguvusi un zaudējusi vienīgo parasto draudzeni, kas viņai jebkad bijusi.

Kāpjot vilcienā, Džesika atskatījās. Viņas skumjā sejas izteiksme it kā vēstīja: Kas mani sagaida?

Mēs pavadījām meitenīti ar skatienu un to pašu nodomājām par sevi.

Emma telefona būdiņā drūmi skatījās uz klausuli. - Neviens neatbild, - viņa novilka. - Lai uz kuru numuru es zvanītu, otrā galā tikai skan un skan signāls.

- Pēdējā, - Milards paziņoja un pasniedza viņai kārtējo izplēsto lappusi. - Turēsim īkšķus!

Es nenovērsu acis no Emmas, kura uzgrieza numuru, bet aiz manis izcēlās kņada un pagriezies es ieraudzīju vīrieti ar koši sarkanu seju, kurš vicināja uz mūsu pusi lietussargu. - Ko jūs te dlžļājaties? - viņš kliedza. - Marš, laukā no būdiņas un iekšā vilcienā!

- Mēs nupat jau no viena izkāpām, - Hjū iebilda. - Un nekāpsim uzreiz citā!

- Un kur jūs likāt savus numurus? - vīrietis turpināja kliegt, šķaidīdams siekalas uz visām pusēm. - Tūlīt pat tos piespraudiet, vai arī, zvēru pie Dieva, likšu jūs aizvest uz kādu krietni nepatīkamāku vietu nekā Velsa!

- Tūliņ pat aizveries! - Enohs nošņāca. - Vai arī mēs tevi pa taisno nosūtīsim uz elli!