Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Enohs bija uzaudzis Londonā un apgalvoja, ka joprojām atceroties šis pilsētas ielas, tāpēc ari viņš gāja pa priekšu. Mēs turējāmies lielākoties koku ēnā un nomaļās ieliņās, un šī iemesla dēļ pilsēta iesākumā atgādināja pelēku mūru un notekcauruļu labirintu. Tās varenība atklājās, kad šķērsojām plašos bulvārus un atkal nozudām ēnu drošībā. Mēs to pārvērtām par rotaļu, smējāmies un dzenājām cits citu pa ieliņām. Horācijs

izlikās, ka ir paklupis pār rensteli, bet tad acumirklī atkal pielēca kājās un paklanījās kā dejotājs, pielicis pirkstus pie cepures. Mēs smējāmies kā traki, savādi reibām, līdz galam neticot, ka esam tikuši tik tālu - pāri jūrai, cauri mežiem, garām rēcošiem tukšpauriem un nebūtņu nāves vienībām - līdz pašai Londonai.

Nogājuši no dzelzceļa stacijas pamatīgu ceļa gabalu, mēs apstājāmies kādā sānielā blakus atkritumu urnām, lai atvilktu elpu. Bronvīne nolika zemē savu lādi un izņēma no tās mis Pe-regrīni, kura kā noreibusi aiztenterēja pa ielas bruģi. Horācijs un Milards ļāvās smiekliem.

- Par ko jūs tā uzjautrināties? - Bronvīne pārmeta. - Mis Peregrine jau nav vainīga, ka viņai reibst galva.

Horācijs iznesīgi papleta rokas un sacīja: - Esiet sveicināti skaistajā Londonā! Tā ir vēl daudz milzīgāka, nekā tu mums stāstīji, Enoh. Bet, ak, kā tu to aprakstīji! Septiņdesmit piecus gadus tas vien bija jādzird: Londona, Londona un Londona! Dižākā pilsēta visā pasaulē!

Milards pacēla atkritumu urnas vāku. - Londona! Vissmalkākie atkritumi ik uz soļa!

Horācijs noņēma cepuri: - Londona! Tur pat žurkas nēsā cilindrus!

- Beidziet, es nemaz tik ļoti ar to neaizrāvos! - Enohs atvairījās.

- Aizrāvies gan! - Olīvija iebilda. - Tu mēdzi teikt: - Londonā gan nav pieņemts tā darīt. Vai arī: Londonā ēd daudz smalkāk!

- Patlaban mēs gan neesam devušies lielajā ekskursijā pa pilsētu, - Enohs aizstāvējās. - Vai jūs labāk gribētu ložņāt pa šaurām ieliņām vai arī ieskriet rīklē briesmoņiem?

Horācijs izlikās nedzirdam. - Londona, kur katra diena ir brīvdiena... atkritumu izvedējam!

Viņš sāka smieties, un šie smiekli izrādījās lipīgi. Drīz vien ķiķinājām gandrīz visi, pat Enohs. - Laikam tomēr būšu mazliet pārspīlējis, - viņš atzina.

- Nesaprotu, kas Londonā ir tik smieklīgs, - Olīvija no-vaikstījās. - Tā ir netīra, smirdīga un pilna ar nejaukiem cilvēkiem, kas liek bērniem raudāt. Es to ienīstu! - Meitene drūmi saviebās un piebilda: - Un esmu diezgan izbadējusies! - Par to mums visiem bija jāsmejas vēl skaļāk.

- Tie stacijā tiešām bija nejauki ļaudis, - Milards piekrita, - bet viņi dabūja, ko pelnījuši! Nekad neaizmirsīšu tā vīrieša seju, kad Bronvīne viņu iestūķēja telefona būdiņā.

- Vai ari to briesmīgo sievišķi, kad bite viņai iedzēla dibenā! - Enohs papildināja. - Es būtu ar mieru maksāt naudu, lai vēlreiz to redzētu.

Es pavēros uz Hjū, gaidot, ka arī viņš kaut ko teiks, bet zēns bija uzgriezis mums muguru, un viņa pleci drebēja.

- Hjū? Vai ar tevi viss kārtībā? - es jautāju.

Viņš izvairījās no atbildes. - Visiem jau par to nospļauties. Neliecieties traucēties un nemaz neprasiet, kā jūtas vecais Hjū, par kuru atceras tikai tad, kad jāglābj citu sēžamvietas, un kurš nekad nesagaida ne no viena pateicību!

Mēs nokaunējušies pateicāmies un atvainojāmies savam glābējam.

- Piedod, Hjū!

- Vēlreiz paldies, Hjū!

- Grūtā brīdī tu esi mūsu glābiņš, Hjū.

Viņš pagriezās ar seju pret mums. - Starp citu, tie bija mani draugi.

-Joprojām esam! - Olīvija iesaucās.

- Ne jau jūs, bet manas bites! Tās var iedzelt tikai vienreiz, un pēc tam - gals klāt. Un tagad man ir palicis tikai Henrijs, kurš nevar palidot, jo viņam trūkst viena spārna. - Zēns pastiepa roku un lēnītēm atlieca pirkstus. Uz plaukstas sēdēja Henrijs un māja mums ar vienīgo spārnu.

- Nāc nu, draugs, - Hjū pačukstēja. - Laiks doties mājās. -Viņš izbāza mēli, uzlika uz tās biti un aizvēra muti.

Enohs mierinoši uzsita draugam pa plecu. - Tevis dēļ es labprāt atdotu viņiem dzīvību, tikai neesmu drošs, vai ar tik sīkām radībām man tas izdosies.

- Tik un tā paldies, - Hjū teica, nokremšļojās un neveikli apslaucīja sev vaigus, it kā nožēlotu, ka asaras atklāj viņa tā brīža izjūtas.

- Mēs atradīsim tev jaunas bites, tiklīdz izārstēsim mis R, -Bronvīne apsolīja.

- Runājot par glābšanu, - Enohs vērsās pie Emmas, - vai tev izdevās sazvanīt kādu imbrini?

- Nevienu, - Emma attrauca un apsēdās uz apgāztas atkritumu tvertnes. Viņas pleci saguma. - Es patiesi cerēju, ka mums kaut reizi uzspīdēs laime. Bet - nekā.

- Tad jau izrādās, ka tam sunim bijusi taisnība, - secināja Horācijs. - Londonas lielās cilpas ir kritušas mūsu ienaidnieku rokās. - Viņš skumji nolieca galvu. - Ir piepildījies vissliktākais. Visas imbrines ir tikušas sagūstītas.

Mēs visi nokārām degunu, priecīgais noskaņojums bija pagaisis.

- Tādā gadījumā, Milard, pastāsti mums visu, ko zini par soda cilpām, - aicināja Enohs. - Ja imbrines atrodas tur, mums būs jāizdomā, kā viņas glābt.

- Nē, - atbildēja Milards. - Nē, nē un nē.

- Ko nozīmē tavs nē? - Emma vaicāja.

Milards izdvesa apslāpētu troksni un sāka dīvaini gārgt. - Es domāju... mēs nevaram...