Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Baltais acīm ieurbās Horācijā. Zēns bija atguvies pēc ģīboņa, bet joprojām gulēja zemē, sarāvies čokurā, un drebēja. Baltais spēra uz viņa pusi izlēmīgu soli un sasita papēžus. Horācijs sarāvās.

- Piecelies, zēn!

Horācijs nepakustējās.

- Pieceliet kāds viņu stāvus!

Viens no karavīriem spēji aiz rokas uzrāva Horāciju kājās. Horācijs stāvēja viņa priekšā trīcēdams, nodūris skatienu.

- Puika, kā tevi sauc?

- Ho-ho-horācijs...

- Tā, Horācij, šķiet, ka veselā saprāta tev netrūkst. Tāpēc ļausim tev izvēlēties.

Horācijs mazliet pacēla galvu. - Izvēlēties...?

Baltais izvilka no maksts nazi un atvēzējās uz čigānu pusi. - Kuru no tiem vīriem nogalināsim pirmo. Ja vien, protams, tu nevēlēsies man pateikt, kur atrodas jūsu imbrine. Tad nevienam nebūs jāmirst.

Horācijs aizmiedza acis, it kā tikai ar vēlēšanos vien varētu tikt no šejienes prom.

- Vai arī, - Baltais turpināja, - ja tu tomēr nebūsi ar mieru izvēlēties kādu no viņiem, es ar prieku nogalināšu vienu no jums. Vai to tu gribētu labāk?

-Nē!

- Tad pasaki! - Baltais ierēcās un atņirdza lūpas, atsedzot mirdzošus zobus.

- Nesakiet viņiem neko, sindrigasti! - iekliedzās Behirs. Tad viens no zaldātiem iespēra viņam pa vēderu, un čigānu barvedis saļimis apklusa.

Baltais pasniedzās un sagrāba Horāciju aiz zoda, cenšoties piespiest zēnu ieskatīties savās briesmīgajās, tukšajās acīs. - Tu taču pateiksi, vai ne? Tu man pateiksi, un es tevi neaiztikšu.

-Jā, - Horācijs izspieda, joprojām aizmiedzis acis. Viņš vēlējās atrasties kaut kur citur, bet bija un palika te.

- Nu, kur?

Horācijs drebēdams ievilka elpu. - Jā, es pateikšu.

- Nesaki! - Emma iekliedzās.

Ak kungs, es nodomāju. Tūlīt viņš nodos mis Peregrīni. Horācijs ir pārāk vājš. Kaut mēs būtu viņu atstājuši zvērnīcā...

- Kuš! - Baltais nošņāca zēnam pie auss. - Neklausies viņos! Aiziet, uz priekšu, dēls! Saki, kur ir tas putns!

- Tas ir atvilktnē, - Horācijs izspieda.

Baltā uzacis sasējās mezglā. - Atvilktnē? Kādā atvilktnē?

- Tur, kur tas vienmēr bijis, - atbildēja Horācijs.

Baltais raustīja Horāciju aiz zoda un kliedza: - Kādā atvilktnē?

Horācijs sāka kaut ko teikt, bet tad aizvēra muti. Viņš norija smagu kamolu. Izslēja muguru. Tad zēns atvēra acis, droši ieskatījās Baltā redzokļos un pateica: - Tavas mātes biksīšu atvilktnē. - Un iespļāva nebūtnei sejā.

Baltais iezvēla ar naža spalu Horācijam pa deniņiem. Olīvija iekliedzās, un, kad mūsu draugs saguma zemē kā kartupeļu maiss, vairāki no mums sarāvās neciešamās sāpēs. No Horācija kabatām izbira sīknauda un vilciena biļetes.

- Kas tās tādas? - Baltais pieliecās, lai tuvāk apskatītu papīriņus.

- Es viņus notvēru, kad viņi mēģināja iekāpt vilcienā, - ierunājās karavīrs, kurš bija mūs aizturējis.

- Kāpēc tu man to saki tikai tagad?

Kareivis minstinājās. - Man likās...

- Aizmirsti! - Baltais viņu pārtrauca. - Skrien un to pārtver! Tūlīt!

- Kungs?

Baltais pavērās uz biļeti, tad uz savu pulksteni. - Londonas vilciens pusdeviņos ilgi stāv Portmadogā. Ja pasteigsies, tas tevi tur sagaidīs. Pārmeklē to no sākuma līdz galam un sāc ar pirmo klasi.

Karavīrs salutēja un aizskrēja.

Baltais pievērsās pārējiem zaldātiem. - Pārmeklējiet viņus visus! Paskatīsimies, vai kādam no viņiem nav vēl kaut kas interesants! Ja kāds pretojas, nošaujiet!

Kamēr divi kareivji mērķēja uz mums ar šautenēm, trešais citu pēc citas pārmeklēja katra īpatņa kabatas. Tur lielākoties atradās vien drupačas un linu pluči, bet kareivis atrada arī Bronvīnes ziloņkaula ķemmi. - Lūdzu, atdodiet, tā piederēja manai mātei! - meitene lūdzās, bet nebūtne tikai pasmējās un atcirta: - Viņa būtu varējusi iemācīt tev to arī lietot, tu, dragūns brunčos!

Enoha kabatā atradās somiņa ar kapsētas zemi, kas bija pilna ar tārpiem. Zaldāts, to atvēris, paošņāja un riebumā nometa zemē. Manā kabatā viņš ieraudzīja izlādējušos mobilo tālruni. Redzot, kā tas nograb uz grīdas, Emma tā savādi pavērās manī, kā jautājot, kāpēc vēl neesmu to izmetis. Horācijs joprojām gulēja zemē, vai nu zaudējis samaņu, vai ari tēlodams beigtu. Bija pienākusi Emmas kārta, bet viņa to negrasījās pieļaut. Kad zaldāts pienāca viņai klāt, meitene nošņāca: - Tikai piedur man pirkstu, un es to sadedzināšu!

- Lūdzu, pievaldi savu uguni! - tas uzsauca un izplūda smieklos. - Atvaino, nespēju savaldīties.

- Es nejokoju, - Emma atbildēja un pastiepa rokas uz priekšu. Tās gailēja koši sarkanas, un pat no trīs pēdu attāluma bija jūtama pirkstu izstarotā svelme.

Zaldāts parāvās tālāk no meitenes. - Karstas rokas un tāda pati spīts! - viņš teica. - Tādas sievietes man patīk. Bet tikai pamēģini mani apsvilināt, un Klārks izšķaidīs tavas smadzenes pa visu sienu.

Piesauktais karavīrs pielika šautenes stobru Emmai pie galvas. Emma aizmiedza acis, viņas krūtis smagi cilājās. Tad meitene nolaida rokas un saņēma tās aiz muguras. Viņa acim redzami drebēja no niknuma.

Tāpat kā es.

- Uzmanies! - zaldāts brīdināja Emmu. - Nekādu strauju kustību!