Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Mēs soļojām garām kasei, kur kasiera vairs nebija, tad līdz

perona galam, laukā no stacijas un tālāk pa pilsētas ielām. Iepriekš Ogles iemītnieki nebija uz mums tā īsti pat paskatījušies, bet šoreiz viņu galvas, sekojot uz grauda paņemtajam bariņam, griezās gluži kā pūcēm. Kareivis turēja mūs ciešā ierindā un kliedza uz ikvienu, kurš pārāk tālu atpalika. Es gāju pašās beigās, un nebūtne - aiz manis; dzirdēju ik uz soļa grabam viņa munīciju. Mēs virzījāmies tieši turp, no kurienes bijām nākuši, - laukā no pilsētas.

Es galvā izspēlēju desmitiem bēgšanas plānu. Ja nu mēs skrietu katrs uz savu pusi? Nē, viņš nošaus vismaz dažus no mums. Ja nu kāds no mums uz ceļa izliktos ģībstam, tad nākamais pakluptu pār viņu, un apjukumā... Nē, tas briesmonis bija pārlieku disciplinēts, lai uzķertos uz šāda āķa. Vienam no mums būs jātiek pietiekami tuvu, lai atņemtu briesmonim šauteni.

Man, jo atrados vistuvāk. Varbūt mazliet jāpiebremzē, lai tas pienāk pavisam klāt, un tad jāmetas virsū... Vai tiešām es to domāju nopietni? Es nebiju nekāds spriedzes filmu varonis.

Biju tā pārbijies, ka tik tikko spēju paelpot. Šā vai tā, nebūtne soļoja vismaz desmit jardus aiz manis, nomērķējis šaujamo man tieši mugurā. Viņš mani nošaus, tiklīdz pagriezīšos, un es ceļa vidū noasiņošu. Tā bija stulba, nevis varonīga doma.

No mugurpuses tuvojās džips un mums blakus piebremzēja. Kādu brīdi mēs virzījāmies uz priekšu vienā tempā ar to. Mašīnā sēdēja vēl divi kareivji, un, lai gan abiem uz deguna bija spoguļstiklu saulesbrilles, es zināju, kas aiz tām slēpjas. Nebūtne pasažiera sēdeklī pamāja tam, kurš bija mūs sagūs-tijis, un atzinigi sveicināja: - Labs ķēriens! - Tad viņš pievērsās mums. Turpmāk briesmonis vairs ne mirkli nenovērsa no mums skatienu un viņa rādītājpirksts neatrāvās no šautenes mēlītes.

Nu jau mūs pavadīja vesels eskorts un apsargāja nevis viena bruņota nebūtne, bet gan trīs. Pagaisa jebkādas cerības bēgt.

Tā mēs gājām un gājām; kurpju zoles gurkstēja pa ceļa granti, un džipa motors rūca mums blakus kā lēts zāles pļāvējs. Pilsētiņa palika aiz muguras, un abpus alejai aiz koku rindām pletās lauku saimniecibas zemes - papuves un klaji lauki. Kareivji vairs nepārmija ne vārda. Viņiem piemita kaut kas robotiem radniecīgs - it kā smadzenes būtu izņemtas un to vietā galvā ievīti vadi. Nebūtnes tika uzskatītas par izcili gudriem radījumiem, bet šie puiši man šķita galīgie dulburi. Tad man pie auss atskanēja dūkšana un, pacēlis acis, es ieraudzīju biti apmetam loku man ap galvu un aizlidojam prom.

Hjū, man ienāca prātā. Nez kas viņam padomā? Pavēros uz priekšu, kur viņš gāja ierindā, bažīdamies, ka draugs iecerējis kaut ko tādu, kā dēļ mūs visus nošaus, bet viņu neieraudzīju.

Es ātri galvā pārskaitīju mūs visus. Viens-divi-trīs-četri-pieci-seši. Pa priekšu gāja Emma, aiz viņas - Enohs, Horācijs, Olīvija, Milards un Bronvīne.

Kur ir Hjū?

Es gluži vai palēcos gaisā. Hjū nebija! Tātad viņš netika arestēts kopā ar pārējiem. Viņš joprojām atradās brīvībā! Laikam stacijā valdošajā haosā viņam bija izdevies iesprukt spraugā

starp vilcienu un peronu vai ari, kareivim nemanot, ielēkt vagonā. Nez vai viņš mums seko? Kaut es varētu atskatīties, kas notiek uz ceļa mums aiz muguras, nepievēršot uzmanibu Hjū!

Es cerēju, ka drauga tur nebūs, jo tas varētu nozīmēt, ka viņš ir kopā ar mis Peregrini. Kā gan citādi mēs jebkad varētu atkal uzmeklēt savu direktori? Un ja nu viņai tur, lādē, aptrūkstas gaisa? Starp citu, kas 1940. gadā notika ar pazaudēto un aizdomīgo bagāžu?

Es piesarku, un rīklē iemetās smags kamols. Mums bija pārlieku daudz, no kā baidīties, un manās smadzenēs virmoja simtiem baisu scenāriju.

- Atpakaļ ierindā! - kareivis aiz muguras uzkliedza, un es aptvēru, ka viņš vēršas pie manis, jo, drudžainajās pārdomās iegrimis, biju novirzījies nost no ceļa vidus. Es steigšus atgriezos ierindā uzreiz aiz Emmas, kura pavērās uz mani pār plecu ar lūdzošu skatienu: “Nekaitini viņu!” Un es apņēmos vairs neaizsapņoties.

Mēs turpinājām kātot uz priekšu kaitinošā klusumā, un spriedze sanēja ap mums kā elektriskā strāva. Es to manīju visos: Emma nemitīgi sažņaudza un atlaida pirkstus; Enohs grozīja galvu un kaut ko pie sevis murmināja; Olīvija soļoja neritmiski. Šķita, ka tas ir tikai laika jautājums, kad kāds no mums spers izmisīgu soli un sāks spindzēt lodes.

Izdzirdējis Bronvīni noelšamies, es pavēros uz priekšu, kur jau attīstījās šausmu filmas scenārijs, par kādu es vēl nebiju aizdomājies. Mums priekšā parādījās trīs milzīgi veidojumi: viens - uz ceļa un vēl divi - blakus esošajā laukā, uzreiz aiz seklā grāvja. Pirmajā brīdī, neticot savām acīm, nodomāju, ka tās ir melnzemes kaudzes.

Kad piegājām tuvāk, vairs nevarēju izlikties, ka redzu ko citu, nevis to, kas atradās uz ceļa: trīs beigtu zirgu ķermeņi.

Olīvija iekliedzās. Bronvīne instinktīvi metās mazo mierināt: - Neskaties, pļāpa! - Bet kareivis izšāva gaisā brīdinājuma zalvi. Mēs pieplakām pie zemes un apklājām galvas.