Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

Emma atmeta Enoham ar roku un pievērsās zēnam. - Citā situācijā mēs tevi pieņemtu ar izplestām rokām, bet patlaban visa mūsu civilizācija un dzīvesveids ir apdraudēts un var tikt iznīcināts. Tāpēc, lūdzu, saproti, nav piemērots bridis...

- Tas nav godīgi! - puisēns drūmi novilka. - Kāpēc es nevarēju kļūt neredzams jau sen? Kāpēc tam jānotiek tieši tagad?

- Katra īpatņa spējas parādās tad, kad tām jāparādās, -Milards sacīja. - Dažiem vēl agrā bērnībā, citiem - jau sirmā vecumā. Esmu dzirdējis par kādu vīrieti, kurš atskārta, ka spēj ar domām likt priekšmetiem lidināties gaisā, tikai tad, kad bija sasniedzis deviņdesmit divu gadu vecumu.

- Es jau kopš dzimšanas esmu vieglāka par gaisu, - Olīvija lepni paziņoja. - Es izlidoju laukā no mammas punča un uzreiz pacēlos pie slimnīcas griestiem! Tikai nabassaite neļāva man izskriet laukā pa logu un aizlidot mākoņos. Runā, ka ārsts esot šokā paģībis!

- Mīļā, tu joprojām esi diezgan šokējoša! - Bronvīne sacīja un mierinoši papliķēja viņai pa muguru.

Milards, kurš mēteļa un zābaku dēļ bija redzams, piegāja pie zēna un jautāja: - Ko tavs tēvs par to visu saka?

- Skaidrs, ka mēs negribam, lai viņš mūs pamet, - ierunājās Behirs, - bet kā gan mēs varēsim pienācīgi parūpēties par dēlu, ja pat neredzēsim viņu? Viņš grib aiziet, un es nezinu, vai starp sev līdzīgiem viņam neklātos labāk.

- Vai jūs mīlat Radi? - Milards tieši pavaicāja. - Vai viņš mīl jūs?

Behirs sadrūma. Viņš bija tradicionāli smalkjūtīgs cilvēks, un šāds jautājums radīja neērtības izjūtu. Tomēr, kādu brīdi minstinājies, viņš nokremšļojās un norūca: - Protams. Viņš taču ir mans bērns.

- Tad jau jūs esat viņa cilvēki, - Milards norādīja. - Šim zēnam jāpaliek kopā ar jums, nevis ar mums.

Behirs nevēlējās izrādīt emocijas, saviem cilvēkiem redzot, tomēr tobrīd es manīju viņa plakstiņus notrīsam un žokļus savelkamies. Vīrietis pamāja ar galvu, pavērās lejup uz savu dēlu un teica: - Nāc nu, puis! Ņem savu somu, un iesim. Māte jau gaida tevi ar tēju.

- Labi, tēt, - zēns atbildēja, šķiet, vienlaikus vīlies un atvieglots.

- Tev viss nokārtosies, - Milards iedrošināja mazo. - Viss būs kārtībā. Un, kad tas būs beidzies, es tevi uzmeklēšu. Tādu kā mēs ir daudz, un mēs viņus kādu dienu abi kopā atradīsim.

- Tu apsoli? - zēns vaicāja cerību pilnām acīm.

- Apsolu, - Milards sacīja.

Un tā čigānzēns atkal uzrāpās tēva zirga mugurā. Bet mēs pagriezāmies un pa vārtiem iegājām pilsētā.

Pilsētas vārds bija Ogle. Nevis Ogļupils vai Ogļuciems. Vienkārši Ogle. Tās atradās visapkārt. Sabērtas sikgraudainās nestabilās kaudzēs pie namu sētas durvīm, tās kūpēja gaisā kā eļļaini dūmi un noķēzīja uz darbu ejošo vīru drēbes. Mēs ciešā grupiņā pasteidzāmies tiem garām uz stacijas pusi.

- Kustiniet kājas! - Emma steidzināja. - Nekādu sarunu! Un neskatieties apkārt!

Pastāvēja nerakstīts likums, ka mums jāizvairās no lieka acu kontakta ar parastajiem ļaudīm, jo saskatīšanās varētu izraisīt sarunas, bet sarunas - jautājumus. Un brīnumainajiem bērniem ir grūti atbildēt uz parastu pieaugušo jautājumiem tā, lai neizraisītu vēl vairāk jautājumu. Protams, kas gan varētu izraisīt vairāk jautājumu nekā nošmulējušos bērnu bariņš, kas kara laikā pārvietojas vieni paši, turklāt uz kādas meitenes pleca vēl tupot lielam, plēsīgam putnam ar asiem nagiem, bet pilsētnieki mūs tik tikko ievēroja. Cilvēki šaudījās gar izmazgātas veļas striķiem un krodziņu durvīm Ogles līkumainajās ieliņās un, sagumuši kā novītušas puķes, uzmeta mums acis, lai uzreiz atkal novērstos. Viņiem pašiem netrūka, par ko bažīties.

Dzelzceļa stacija bija tik maza, ka radās šaubas, vai vilcieni šeit vispār mēdz piestāt. Vienīgā dzīvība bija manāma pie kases - sīkas būdeles atklāta perona vidū. Būdā uz krēsla bija aizmidzis kāds vīrietis; acenes pudeļu stikla biezumā šļuka nost no viņa deguna.

Emma sparīgi paklauvēja pie loga un pamodināja kasieri. - Astoņas biļetes līdz Londonai! - viņa teica. - Mums tur jānokļūst jau šodien pēcpusdienā.

Kasieris palūrēja uz mums caur stiklu, tad noņēma bifokālās brilles, noslaucīja un atkal uzlika, lai pārliecinātos par to, ko redz. Skats noteikti bija šokējošs: mūsu drānas bija nošķies-tas ar dubļiem, nemazgātie mati slējās uz visām pusēm. Varbūt mēs pat smirdējām.

- Skāde gan, - kasieris sacīja, - bet vietu vairs nav.

Es pavēros apkārt. Izņemot dažus ļaudis, kas snauduļoja uz soliem, stacija bija tukša.

- Kāds absurds! - Emma iesaucās. - Tūliņ pat pārdodiet mums biļetes, vai arī es par jums sūdzēšos dzelzceļa valdē -par bērnu diskriminēšanu!

Es, iespējams, būtu ticis ar šo ierēdni galā krietni maigāk, bet Emmai, saskaroties ar sīku birokrātu vīzdegunīgo varaskāri, trūka pacietības.

- Ja arī būtu kāds tamlīdzīgs noteikums, - kasieris, nievājoši saraucis degunu, atcirta, - tas nekādi neattiektos uz jums. Rit karš, vai zināt, un valstij ir svarīgāki pienākumi nekā pārvadāt pa laukiem bērnus un dzīvniekus! - Viņš skarbi pavērās uz mis Peregrīni. - Tas nu jebkurā gadījumā nav atļauts!